Psalmi 78
1 Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
Pazljivo prisluhni, oh moje ljudstvo, k moji postavi, nagni svoja ušesa k besedam iz mojih ust.
2 Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
Svoja usta bom odprl v prispodobi, izrekel bom temne govore od davnine,
3 Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
ki smo jih slišali in poznali in so nam jih naši očetje povedali.
4 To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
Ne bomo jih skrili pred njihovimi otroki, prikazujoč prihajajočemu rodu Gospodove hvalnice in njegovo moč ter njegova čudovita dela, ki jih je storil.
5 Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
Kajti osnoval je pričevanje v Jakobu in določil postavo v Izraelu, ki jo je zapovedal našim očetom, da bi jo lahko naredili znano svojim otrokom,
6 Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
da bi jih prihajajoči rod lahko spoznal, celó otroci, ki naj bi bili rojeni, ki naj bi vstali in jih oznanili svojim otrokom,
7 Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
da bi svoje upanje lahko usmerili v Boga in ne bi pozabili Božjih del, temveč bi se držali njegovih zapovedi
8 Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
in bi ne bili kakor njihovi očetje, trmoglav in uporen rod, rod, ki svojega srca ni pravilno postavil in čigar duh z Bogom ni bil neomajen.
9 Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
Efrájimovi otroci, ki so bili oboroženi in nosili loke, so se na dan bitke obrnili nazaj.
10 Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
Niso ohranjali Božje zaveze in odklanjali so se ravnati po njegovi postavi
11 Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
in pozabili so njegova dela in njegove čudeže, ki jim jih je pokazal.
12 Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
Čudovite stvari je storil v očeh njihovih očetov v egiptovski deželi, na polju Coana.
13 Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
Razdelil je morje, jih pripravil, da so prešli skozenj in storil je, da so vode stale kakor kup.
14 Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
Tudi podnevi jih je vodil z oblakom in vso noč z ognjeno svetlobo.
15 Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
Razklal je skale v divjini in jim dal piti kakor iz velikih globin.
16 Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
Tudi vodne tokove je privedel iz skale in storil, da so vode tekle kakor reke.
17 Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
V divjini pa so še bolj grešili zoper njega z izzivanjem Najvišjega.
18 Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
V svojem srcu so skušali Boga z zahtevanjem jedi za svoje poželenje.
19 Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
Da, govorili so zoper Boga; rekli so: »Ali Bog lahko oskrbi mizo v divjini?«
20 Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
Glej, udaril je skalo, da so pridrle vode in vodotoki so preplavili, ali lahko da tudi kruh? Ali za svoje ljudstvo lahko priskrbi meso?
21 Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
Torej Gospod je to slišal in je bil ogorčen, tako je bil zoper Jakoba vžgan ogenj in tudi jeza je prišla zoper Izrael,
22 Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
ker niso verovali v Boga in niso zaupali v njegovo rešitev duš,
23 Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
čeprav je zapovedal oblakom od zgoraj in odprl vrata nebes
24 Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
in je nanje deževal mano za jed ter jim dajal od nebeškega žita.
25 Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
Človek je jedel hrano angelov. Poslal jim je mesa do sitosti.
26 Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
Vzhodniku je velel, da zapiha na nebu in s svojo močjo je privedel južni veter.
27 Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
Prav tako je nanje deževal meso kakor prah in operjeno perjad podobno kakor morski pesek.
28 Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
Dopustil jim je pasti v sredo njihovega tabora, okoli njihovih prebivališč.
29 Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
Tako so jedli in bili popolnoma nasičeni, kajti izročil jim je njihovo lastno željo;
30 Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
niso bili odvrnjeni od svoje želje. Vendar ko je bila njihova jed še v njihovih ustih,
31 Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
je nadnje prišel Božji bes in pokončal najdebelejše izmed njih in z udarcem zrušil izbrane Izraelove ljudi.
32 Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
Kajti vsi ti so še vedno grešili in niso verovali zaradi njegovih čudovitih del.
33 Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
Zato je njihove dneve použil v ničevosti in njihova leta v muki.
34 Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
Ko jih je ubijal, potem so ga iskali in vrnili so se ter zgodaj poizvedovali za Bogom.
35 Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
Spomnili so se, da je bil Bog njihova skala in vzvišeni Bog njihov odkupitelj.
36 Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
Kljub temu so se mu prilizovali s svojimi usti in mu lagali s svojimi jeziki.
37 Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
Kajti njihovo srce ni bilo popolnoma z njim niti niso bili neomajni v njegovi zavezi.
38 Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
Toda on, ki je poln sočutja, je odpustil njihovo krivičnost in jih ni uničil. Da, svojo jezo je pogosto obrnil proč in ni razvnel vsega svojega besa.
39 Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
Kajti spomnil se je, da so bili samo meso, veter, ki premine in ne prihaja ponovno.
40 Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
Kako pogosto so ga dražili v divjini in ga žalostili v puščavi!
41 Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
Da, obrnili so se nazaj in skušali Boga in omejevali Svetega Izraelovega.
42 Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
Niso se spomnili njegove roke niti dneva, ko jih je osvobodil pred sovražnikom.
43 Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
Kako je v Egiptu izvršil svoja znamenja in svoje čudeže na polju Coana
44 Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
in njihove reke spremenil v kri in njihove potoke, da niso mogli piti.
45 Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
Mednje je poslal številne vrste muh, ki so jih požirale in žabe, ki so jih uničevale.
46 Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
Tudi njihov prirastek je dal gosenici in njihov trud leteči kobilici.
47 Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
Njihove trte je uničil s točo in njihove egiptovske smokve z zmrzaljo.
48 Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
Tudi njihovo živino je predal toči in njihove trope vročim strelam.
49 Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
S pošiljanjem zlih angelov mednje je nanje vrgel okrutnost svoje jeze, bes, ogorčenost in stisko.
50 Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
Pripravil je pot svoji jezi, njihovi duši ni prizanesel pred smrtjo, temveč je njihovo življenje odstopil kužni bolezni
51 Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
in udaril vsakega prvorojenca v Egiptu, njihovo glavno moč v Hamovih šotorih.
52 Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
Toda svojemu lastnemu ljudstvu je storil, da gredo naprej kakor ovce in po divjini jih je usmerjal kakor trop.
53 Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
Vodil jih je varno, tako da se niso bali, toda njihove sovražnike je preplavilo morje.
54 Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
Privedel jih je do meje svojega svetišča, celo k tej gori, ki jo je pridobila njegova desnica.
55 Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
Pred njimi je spodil tudi pogane in jim z mejno črto razdelil dediščino in Izraelovim rodovom storil, da prebivajo v svojih šotorih.
56 Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
Kljub temu so skušali in dražili najvišjega Boga in se niso držali njegovih pričevanj,
57 Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
temveč so se obrnili nazaj in postopali nezvesto kakor njihovi očetje. Obrnjeni so bili na stran kakor varljiv lok.
58 Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
Kajti s svojimi visokimi mesti so ga dražili do jeze in s svojimi rezanimi podobami so ga pripravili do ljubosumnosti.
59 Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
Ko je Bog to slišal, je bil ogorčen in silno preziral Izraela,
60 Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
tako da je zapustil bivališče v Šilu, šotorsko svetišče, ki ga je postavil med ljudmi
61 Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
in svojo moč izročil v ujetništvo in svojo slavo v sovražnikovo roko.
62 Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
Svoje ljudstvo je izročil meču in ogorčen je bil nad svojo dediščino.
63 Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
Ogenj je použil njihove mladeniče in njihove mladenke niso bile omožene.
64 Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
Njihovi duhovniki so padli pod mečem in njihove vdove niso pripravile objokovanja.
65 Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
Potem se je Gospod prebudil kakor iz spanja in kakor mogočen človek, ki vzklika zaradi vina.
66 Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
Svoje sovražnike je udaril v njihove zadnje dele. Postavil jih je v neprestano grajo.
67 Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
Poleg tega je odklonil Jožefovo šotorsko svetišče in ni izbral Efrájimovega rodu,
68 Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
temveč je izbral Judov rod, goro Sion, ki jo je ljubil.
69 Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
Svoje svetišče je zgradil kakor visoke palače, kakor zemljo, ki jo je utrdil na veke.
70 Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
Poleg tega je izbral svojega služabnika Davida in ga vzel od ovčjih staj.
71 No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
Od sledenja brejim ovcam z mladiči ga je privedel, da pase Jakoba, njegovo ljudstvo in Izraela, njegovo dediščino.
72 Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.
Tako jih je hranil glede na neokrnjenost svojega srca in jih usmerjal s spretnostjo svojih rok.
