Psalmi 74
1 Asafa pamācība. Ak Dievs, kāpēc Tu mūs mūžīgi atstūmis, un Tava dusmība kūp pār Tavas ganības avīm?
Ein song til lærdom av Asaf. Kvifor hev du, Gud, støytt oss burt til æveleg tid? Kvifor ryk din vreide mot den hjord du beiter?
2 Piemini Savu draudzi, ko Tu mantojis no veciem laikiem, un Sev par mantību atpestījis, Ciānas kalnu, uz kā Tu dzīvo.
Kom i hug din lyd som du fekk deg i fordoms tid, som du løyste ut til å vera din arvs ætt, Sions fjell der du bur.
3 Cel Savas kājas uz to mūžīgo postījumu; ienaidnieks visu ir samaitājis svētā vietā.
Stig upp til dei ævelege øydehus! Alt hev fienden brote sund i heilagdomen.
4 Tavi pretinieki rūc Tavā namā, savas zīmes tie likuši par zīmēm.
Dine motstandarar hev bura midt i ditt samlingshus, dei hev sett sine merke upp til merke.
5 Tie izrādās, tā kā biezā mežā cirtēji cirvjus cilā.
Det såg ut som når ein lyfter øksar og høgg i tettvakse tre.
6 Un nu tie viņas izgreznojumu visnotaļ sadauza ar cirvjiem un veseriem.
Og no, alt som fanst av utskurd, det slo dei sund med øks og hamar.
7 Tie Tavā svētā vietā met uguni, līdz zemei tie sagāna Tava vārda mājas vietu.
Dei hev sett eld på heilagdomen din, reint til grunnen hev dei vanhelga bustaden for ditt namn.
8 Tie saka savā sirdī: izpostīsim tos(namus) pavisam; visus Dieva lūgšanas namus tai zemē tie ir sadedzinājuši.
Dei hev sagt i sitt hjarta: «Lat oss tyna deim alle i hop!» Dei hev brent upp alle Guds samlingshus i landet.
9 Savas zīmes mēs neredzam: neviena pravieša vairs nav, nedz kāda cita pie mums, kas zinātu, cik ilgi tā būs.
Våre merke ser me ikkje, det finst ingen profet lenger, og ingen hjå oss som veit kor lenge.
10 Cik ilgi, ak Dievs, pretinieks nievās, un ienaidnieks zaimos Tavu vārdu mūžam?
Gud, kor lenge skal motstandaren spotta, fienden vanvyrda ditt namn æveleg?
11 Kāpēc Tu atrauj Savu roku, ak, Savu labo roku? Izvelc to no Savas azotes un dari galu.
Kvifor dreg du di hand, di høgre hand, attende? Tak henne ut or barmen, og øydelegg!
12 Taču Dievs ir mans ķēniņš no iesākuma, kas pasniedz visu palīgu zemes virsū.
Gud er då min konge frå gamall tid, som skaper frelsa midt på jordi.
13 Tu caur Savu spēku jūru esi pāršķīris, Tu esi salauzījis pūķu galvas ūdenī.
Du skilde havet ved din styrke, du krasa hovudi til drakarne på vatnet.
14 Tu esi satriecis levijatana galvas, Tu to esi devis par barību tai tautai tuksnesī.
Du slo sund hovudi til Livjatan, du gjorde honom til føda for folk i øydemarki.
15 Tu esi izšķēlis avotus un upes, Tu esi izkaltējis varenas upes.
Du let kjelda og bekk renna fram, du turka ut årgangs elvar.
16 Tiem pieder diena un nakts, Tu esi radījis gaismu un sauli.
Deg høyrer dagen til, deg høyrer og natti til, du hev laga ljosi og soli.
17 Tu zemei esi licis visas robežas, vasaru un ziemu Tu esi darījis.
Du hev sett fast alle grensor på jordi, sumar og vinter - du hev laga deim.
18 Piemini to, ka ienaidnieks To Kungu nievā, un ģeķu ļaudis zaimo Tavu vārdu.
Kom i hug dette: Fiendar hev spotta Herren, og eit dårlegt folk hev vanvyrdt ditt namn.
19 Nenodod zvēram Savas ūbeles dvēseli, Savu bēdīgo pulku neaizmirsti mūžam.
Gjev ikkje turtelduva di til den mordfuse flokken, gløym ikkje æveleg flokken av dine armingar!
20 Piemini to derību, jo zemes alas ir palikušas par slepkavu bedrēm.
Sjå til di pakt! for løyndekrokarne i landet er fulle av valds-bøle.
21 Lai nospiestais neaiziet ar kaunu, lai bēdīgie un nabagi slavē Tavu vārdu.
Lat ikkje den nedtrykte snu um med skam, lat den arme og fatige lova ditt namn!
22 Celies, Dievs, iztiesā Savas tiesas, piemini tās nievāšanas, kas Tev notiek no tiem ģeķiem ik dienas.
Statt upp, Gud! før di sak! Kom i hug at du vert spotta av dåren heile dagen!
23 Neaizmirsti Savu pretinieku kliegšanu; to troksni, kas vienmēr pret Tevi no Taviem ienaidniekiem.
Gløym ikkje røysti åt dine fiendar, ståket frå dine motstandarar som alltid stig upp!
