Psalmi 73
1 Asafa dziesma. Tiešām, Dievs ir Israēla labums, tiem, kam sirdis ir šķīstas.
Ein salme av Asaf. Ja, Gud er god mot Israel, mot deim som hev eit reint hjarta.
2 Bet gandrīz es būtu paklupis ar savām kājām, mani soļi tik (tikko) neslīdēja.
Men eg - mine føter hadde so nær snåva, det skilde lite at mine stig hadde skride ut.
3 Jo man bija dusmas par lielīgiem, kad es redzēju, ka bezdievīgiem tik labi klājās.
For eg harmast på dei ovmodige, når eg såg at det gjekk dei gudlause godt.
4 Jo vārgšanas tiem nav līdz nāvei, un tie resni nobarojušies.
For dei er frie frå verk til dei døyr, og deira kropp er feit.
5 Tie nav bēdās kā citi ļaudis, un netop mocīti kā citi cilvēki.
Dei veit ikkje av naud som andre folk, og dei vert ikkje plåga som andre menneskje.
6 Tādēļ ar lepnību tie izrotājās un ar blēdību tie apģērbjas kā ar skaistām drēbēm.
Difor er ovmod deira halsprydnad, vald sveiper seg um deim som eit klædeplagg.
7 No taukiem spīd viņu acs, viņu sirdsdomās plūst pāri.
Augo deira glytter ut or feitt, deira hjartans tankar bryt fram.
8 Tie zobo, runā nikni no varas darba, tie lielās pārlieku.
Dei spottar og talar i vondskap um valdsverk, frå høgdi talar dei.
9 Tie paceļas ar savu muti līdz debesīm, un viņu mēle šaujās pa zemes virsu.
Dei set sin munn til himmelen, og deira tunga fer fram yver jordi.
10 Tādēļ ļaudis piemetās tiem klāt, un tiem rodas ūdens papilnam,
Difor vendar deira folk seg til, og mykje vatn syg dei inn.
11 Un tie saka: kā Dievs zinās? Un vai tas Visuaugstais ir zinātājs?
Og dei segjer: «Korleis skulde Gud vita noko? Finst det vel kunnskap hjå den Høgste?»
12 Redzi, tādi ir tie bezdievīgie, un tomēr tiem arvien labi klājās pasaulē, un tie vairo savu bagātību.
Sjå desse er ugudlege, og æveleg trygge veks dei i magt.
13 Tiešām, velti es esmu šķīstījis savu sirdi un mazgājis savas rokas nenoziedzībā,
Ja, fåfengt hev eg reinsa mitt hjarta og tvege mine hender i uskyld,
14 Un biju mocīts cauru dienu, un sods bija man klāt ik rītu.
eg vart like vel plåga heile dagen, og kvar morgon fekk eg tukt.
15 Tomēr ja es sacītu: es runāšu tāpat kā viņi, redz, ar to es apgrēkotos pie Tavu bērnu draudzes.
Dersom eg hadde sagt: «Eg vil tala soleis, » då hadde eg vore utru mot ætti av dine born.
16 Tāpēc es domāju, ka es to varētu saprast, bet tas bija visai grūti priekš manām acīm,
Og når eg tenkte etter korleis eg skulda skyna dette, vart det for mødesamt var det for meg
17 Tiekams es gāju Dieva svētumā un ņēmu vērā, kas viņiem pēcgalā notiek.
- til dess eg gjekk inn i Guds heilagdomar og agta på deira ende.
18 Tiešām, tu tos vedi uz slidenām vietām un tos nogāzi, ka tie iet postā.
Ja, på hålka set du deim; du let deim falla radt til grunns.
19 Kā viņi tik piepeši iet bojā! Tie iznīkst un iet bojā ar briesmām.
Kor dei vart øydelagde i ein augneblink! Dei gjekk under, fekk ein skræmeleg ende.
20 Tā kā sapnis zūd, kad uzmostas, tā tev, Kungs, ceļoties viņi nebūs nekas.
Som ein vanvyrder ein draum når ein vaknar, soleis vanvyrder du, Herre, deira bilæte når du vert vaken.
21 Kad rūgta taptu man sirds un riebtu man īkstis,
Når mitt hjarta var beiskt, og eg fekk styng i nyro,
22 Tad es būtu neprātīgs un nezinātu nekā; es būtu kā lops Tavā priekšā.
då var eg uvitug og skyna inkje, eit fe var eg imot deg.
23 Bet pie Tevis es palieku vienmēr; Tu mani turi pie manas labās rokas.
Men eg er alltid hjå deg, du hev gripe mi høgre hand.
24 Tu mani vadīsi pēc Sava padoma, un pēc mani uzņemsi godā.
Du vil leida meg med di råd og sidan tek du meg upp til æra.
25 Kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes.
Kven hev eg i himmelen? Og når du er min, hev eg ingen hug til jordi.
26 Jebšu man arī mirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs esi manas sirds patvērums un mana daļa mūžīgi.
Um mitt kjøt og hjarta vert til inkjes, so er Gud æveleg mitt hjartans berg og min deil.
27 Jo redzi, kas tālu no Tevis, tie ies bojā; Tu izdeldē visus, kas no Tevis atkāpjas.
For sjå, dei som er langt burte frå deg, skal ganga til grunnar; du tyner alle som i hor gjeng frå deg.
28 Bet man tas ir prieks, tuvu būt pie Dieva, ka es savu cerību lieku uz To Kungu Dievu, ka es izteicu visus Tavus darbus.
Men for meg er det godt å halda meg nær til Gud, eg set mi lit til Herren, Herren, at eg må fortelja alle dine gjerningar.
