Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

An den Strömen Babels saßen wir und weinten, wenn wir Zions gedachten.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

An den Weiden, die dort sind, hängten wir unsre Harfen auf.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

Denn die uns daselbst gefangen hielten, forderten Lieder von uns, und unsre Peiniger, daß wir fröhlich seien: «Singet uns eines von den Zionsliedern!»

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

Wie sollten wir des HERRN Lied singen auf fremdem Boden?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

Vergesse ich deiner, Jerusalem, so verdorre meine Rechte!

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

Meine Zunge müsse an meinem Gaumen kleben, wenn ich deiner nicht gedenke, wenn ich Jerusalem nicht über meine höchste Freude setze!

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Gedenke, HERR, den Kindern Edoms den Tag Jerusalems, wie sie sprachen: «Zerstöret, zerstöret sie bis auf den Grund!»

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

Tochter Babel, du Verwüsterin! Wohl dem, der dir vergilt, was du uns angetan!

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

Wohl dem, der deine Kindlein nimmt und sie zerschmettert am Felsgestein!