Psalmi 137

1 Pie Bābeles upēm, tur mēs sēdējām un raudājām, kad pieminējām Ciānu.

By rivers of Babylon—There we sat, Indeed, we wept when we remembered Zion.

2 Savas kokles tur pakārām vītolos.

We hung our harps on willows in its midst.

3 Jo mūsu aizvedēji cietumā tur no mums prasīja dziesmas un mūsu spaidītāji līksmību: Dziediet mums dziesmu no Ciānas.

For there our captors asked us the words of a song, And our spoilers—joy: “Sing to us of a song of Zion.”

4 Kā mēs varētu dziedāt Tā Kunga dziesmu svešā zemē?

How do we sing the song of YHWH, On the land of a stranger?

5 Ja es tevi aizmirstu, Jeruzāleme, tad lai mana labā roka top aizmirsta.

If I forget you, O Jerusalem, my right hand forgets!

6 Mana mēle lai pielīp pie mana zoda, ja es tevi nepieminu, ja es nepaceļu Jeruzālemi par savu vislielāko prieku.

My tongue cleaves to my palate, If I do not remember you, If I do not exalt Jerusalem above my chief joy.

7 Kungs, piemini Jeruzālemes dienu Edoma bērniem, kas sacīja: Nopostiet, nopostiet to līdz pat viņas pamatiem.

Remember, YHWH, for the sons of Edom, The day of Jerusalem, Those saying, “Raze, raze to its foundation!”

8 Tu posta pilna Bābeles meita, svētīgs ir, kas tev atmaksā, kā tu mums esi darījusi;

O daughter of Babylon, O destroyed one, O the blessedness of him who repays to you your deed, That you have done to us.

9 Svētīgs būs, kas tavus jaunos bērnus sagrābs un tos satrieks pie akmens.

O the blessedness of him who seizes, and has dashed your sucklings on the rock!