Ījaba 9
1 Ījabs atbildēja un sacīja:
And Job answereth and saith: —
2 Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
Truly I have known that [it is] so, And what — is man righteous with God?
3 Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
If he delight to strive with Him — He doth not answer him one of a thousand.
4 Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
Wise in heart and strong in power — Who hath hardened toward Him and is at peace?
5 Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
Who is removing mountains, And they have not known, Who hath overturned them in His anger.
6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
Who is shaking earth from its place, And its pillars move themselves.
7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
Who is speaking to the sun, and it riseth not, And the stars He sealeth up.
8 Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
Stretching out the heavens by Himself, And treading on the heights of the sea,
9 Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
Making Osh, Kesil, and Kimah, And the inner chambers of the south.
10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
Doing great things till there is no searching, And wonderful, till there is no numbering.
11 Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
Lo, He goeth over by me, and I see not, And He passeth on, and I attend not to it.
12 Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
Lo, He snatches away, who bringeth it back? Who saith unto Him, 'What dost Thou?'
13 Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
God doth not turn back His anger, Under Him bowed have proud helpers.
14 Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
How much less do I — I answer Him? Choose out my words with Him?
15 Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
Whom, though I were righteous, I answer not, For my judgment I make supplication.
16 Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
Though I had called and He answereth me, I do not believe that He giveth ear [to] my voice.
17 Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
Because with a tempest He bruiseth me, And hath multiplied my wounds for nought.
18 Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
He permitteth me not to refresh my spirit, But filleth me with bitter things.
19 Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
If of power, lo, the Strong One; And if of judgment — who doth convene me?
20 Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
If I be righteous, Mine mouth doth declare me wicked, Perfect I am! — it declareth me perverse.
21 Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
Perfect I am! — I know not my soul, I despise my life.
22 Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
It is the same thing, therefore I said, 'The perfect and the wicked He is consuming.'
23 Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
If a scourge doth put to death suddenly, At the trial of the innocent He laugheth.
24 Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
Earth hath been given Into the hand of the wicked one. The face of its judges he covereth, If not — where, who [is] he?
25 Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
My days have been swifter than a runner, They have fled, they have not seen good,
26 Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
They have passed on with ships of reed, As an eagle darteth on food.
27 Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
Though I say, 'I forget my talking, I forsake my corner, and I brighten up!'
28 Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
I have been afraid of all my griefs, I have known that Thou dost not acquit me.
29 Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
I — I am become wicked; why [is] this? [In] vain I labour.
30 Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
If I have washed myself with snow-water, And purified with soap my hands,
31 Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
Then in corruption Thou dost dip me, And my garments have abominated me.
32 Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
But if a man like myself — I answer him, We come together into judgment.
33 Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
If there were between us an umpire, He doth place his hand on us both.
34 Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
He doth turn aside from off me his rod, And His terror doth not make me afraid,
35 Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
I speak, and do not fear Him, But I am not right with myself.
