Ījaba 7
1 Vai cilvēkam nav karš virs zemes, un vai viņa dienas nav kā algādža dienas?
Hath not man a life of labour upon earth? and are not his days like the days of a hireling?
2 Tā kā kalps ilgojās pēc ēnas un kā algādzis gaida uz savu algu,
As a bondman earnestly desireth the shadow, and a hireling expecteth his wages,
3 Tāpat man nākuši daudz bēdīgi mēneši, un grūtas naktis man ir piešķirtas.
So am I made to possess months of vanity, and wearisome nights are appointed to me.
4 Kad apguļos, tad es saku: kad atkal celšos? un vakars vilcinājās, un es apnīkstu mētāties gultā līdz gaismai.
If I lie down, I say, When shall I rise up, and the darkness be gone? and I am full of tossings until the dawn.
5 Mana miesa ir apsegta ar tārpiem un vātīm, mana āda sadzīst un čūlo atkal.
My flesh is clothed with worms and clods of dust; my skin is broken, and suppurates.
6 Manas dienas ir ātrākas nekā vēvera (audēja) spole un beidzās bez nekādas cerības.
My days are swifter than a weaver's shuttle, and are spent without hope.
7 Piemini, ka mana dzīvība ir vējš un mana acs labuma vairs neredzēs.
Remember thou that my life is wind; mine eye shall no more see good.
8 Acs, kas nu mani redz, manis vairs neredzēs. Tavas acis uz mani skatās, un es vairs neesmu.
The eye of him that hath seen me shall behold me no [more]: thine eyes are upon me, and I am not.
The cloud consumeth and vanisheth away; so he that goeth down to Sheol shall not come up. (Sheol h7585)
10 Viņš neatgriezīsies atkal savā namā, un viņa vieta viņu vairs nepazīs.
He shall return no more to his house, neither shall his place know him again.
11 Tā tad es savu muti neturēšu, es runāšu savās sirds bēdās, es žēlošos savā sirdsrūgtumā.
Therefore I will not restrain my mouth: I will speak in the anguish of my spirit; I will complain in the bitterness of my soul.
12 Vai tad es esmu kā jūra, vai kā liela jūras zivs, ka tu ap mani noliec vakti?
Am I a sea, or a sea-monster, that thou settest a watch over me?
13 Kad es saku: mana gulta man iepriecinās, manas cisas atvieglinās manas vaimanas,
When I say, My bed shall comfort me, my couch shall ease my complaint;
14 Tad Tu mani izbiedē ar sapņiem, un caur parādīšanām Tu mani iztrūcini,
Then thou scarest me with dreams, and terrifiest me through visions;
15 Tā ka mana dvēsele vēlās būt nožņaugta, labāki mirt nekā tā izģinst.
So that my soul chooseth strangling, death, rather than my bones.
16 Es esmu apnicis, man netīk mūžam dzīvot; atstājies jel no manis, jo manas dienas ir kā nekas.
I loathe it; I shall not live always: let me alone, for my days are a breath.
17 Kas ir cilvēks, ka Tu viņu tik augsti turi un ka Tu viņu lieci vērā,
What is man, that thou makest much of him? and that thou settest thy heart upon him?
18 Un viņu piemeklē ik rītu, viņu pārbaudi ik acumirkli,
And that thou visitest him every morning, triest him every moment?
19 Ka Tu nemaz no manis neatstājies un mani nepameti, ne siekalas ierīt?
How long wilt thou not look away from me, nor let me alone till I swallow down my spittle?
20 Ja esmu grēkojis, ko es Tev darīšu, Tu cilvēku sargs? Kāpēc Tu mani esi licis Sev par mērķi, ka es sev pašam palicis par nastu?
Have I sinned, what do I unto thee, thou Observer of men? Why hast thou set me as an object of assault for thee, so that I am become a burden to myself?
21 Un kāpēc Tu manus pārkāpumus nepiedod un neatņem manu noziegumu? Jo nu es apgulšos pīšļos, un kad Tu mani meklēsi, tad manis vairs nebūs.
And why dost not thou forgive my transgression and take away mine iniquity? for now shall I lie down in the dust, and thou shalt seek me early, and I shall not be.
