Ījaba 4

1 Tad Elifas no Temanas atbildēja un sacīja:

2 Vai ļaunā ņemsi, kad tev kādu vārdu teiksim? Bet, - kas varētu klusu ciest?

3 Redzi, dažu labu tu esi pamācījis un nogurušas rokas stiprinājis.

4 Tavi vārdi kritušu ir uzcēluši, un drebošus ceļus tu esi spēcinājis.

5 Bet kad tas nu nāk uz tevi, tad tu nogursti, un kad tas tevi aizņem, tad tu iztrūcinājies.

6 Vai uz tavu Dieva bijāšanu nebija tava cerība, vai tu nepaļāvies uz saviem nenoziedzīgiem ceļiem?

7 Piemini jel, kurš nenoziedzīgs būdams ir bojā gājis, un kur taisni ir izdeldēti?

8 Tā es gan esmu redzējis: kas netaisnību ar un varas darbu sēj, tie to pašu pļauj.

9 Caur Dieva dvašu tie iet bojā, un no viņa bardzības gara tie iznīkst.

10 Lauvas rūkšana un liela lauvas balss un jaunu lauvu zobi ir izlauzti.

11 Vecais lauva iet bojā, jo laupījuma nav, un vecās lauvas bērni izklīst.

12 Un slepeni pie manis nācis vārds, un mana auss kādu skaņu no tā ir saņēmusi,

13 Nakts parādīšanu domās, kad ciets miegs cilvēkiem uziet.

14 Tad bailes man uznāca un šaušalas un iztrūcināja visus manus kaulus.

15 Un viens gars man gāja garām, ka visi manas miesas mati cēlās stāvu.

16 Viņš stāvēja, bet es nepazinu viņa ģīmi, tēls bija priekš manām acīm un es dzirdēju palēnu balsi:

17 Vai cilvēks taisns Dieva priekšā, vai vīrs šķīsts priekš sava Radītāja?

18 Redzi, Saviem kalpiem Viņš neuztic, un Saviem eņģeļiem Viņš pierāda vainu, -

19 Cik vairāk tiem, kas mālu namos dzīvo, kas ceļas no pīšļiem, kas nīcīgi kā kodi.

20 Starp rīta un vakara laiku tie top sašķelti, ka neviens to nenomana, viņi iet pavisam bojā.

21 Vai viņu gods viņiem netop atņemts? Tie nomirst, bet ne gudrībā.