Ījaba 37
1 Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
NO keia mea hoi haalulu kuu naau, A nauwe ae mai kona wahi aku.
2 Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
E hoolohe pono i ka poha ana o kona leo, A me ka halulu e puka ana mai kona waha mai.
3 Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
Malalo o ka lani a pau nana no ia i nou aku, A o kona malamalama i na welau o ka honua.
4 Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
Mahope o ia mea, poha mai ka leo; Hoohekili mai ia me kona leo mana; Aole ia e hoopaa ia lakou i loheia'i kona leo.
5 Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
Hoohekili kupanaha mai la ke Akua me kona leo; Hana no ia i na mea nui, aole e ike maopopo ia.
6 Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
No ka mea, ua i aku ia i ka hau, E kau ma ka honua, A i ka ua liilii, a me ka ua nui o kona ikaika.
7 Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
Hoopaa aku ia i ka lima o na kanaka a pau, I ike na kanaka a pau i kana haua.
8 Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
A komo na holoholona iloko o na lua, A noho ma ko lakou mau wahi.
9 No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
Mai ke kukulu hema i hele mai ka puahiohio, A mai ke kukulu akau ke anu.
10 Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
Mai ka hanu o ke Akua i haawiia mai ka wai paa: A o ka palahalaha o na wai, ua hoopaaia.
11 Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
O ka wa malie hoi, ua kipaku ia i ke ao: Ua hoohehee kona malamalama i ka ohu:
12 Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
A ua hoohuliia'ku ia a puni ma kona manao; I hana aku ai lakou i na mea a pau ana i kauoha mai ai, Ma ke alo o ka honua a puni.
13 Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
Ina no ka laau hahau, ina no kona aina, Ina no ke aloha, nana no ia i hoopuka mai.
14 Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
E hoolohe mai oe, e Ioba, i keia; E ku malie, a e noonoo i na hana kupanaha a ke Akua.
15 Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
Ua ike anei oe i ka hooponopono ana o ke Akua ia lakou, A hoopuka mai i ka malamalama o kona ao?
16 Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
Ua ike anei i na kaupaona ana o na ao, I na hana kupanaha o ka mea hemolele i ka ike?
17 Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
A pehea hoi i mahana ai kou kapa, I ka wa i hoomalie mai ai oia i ka aina i ka makani kukulu hema?
18 Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
E hiki anei ia oe me ia ke hohola aku i ke aouli, He ikaika, e like me ke aniani i hooheheeia?
19 Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
E hoike mai oe ia makou i ka mea a makou e olelo aku ai ia ia; Aole makou e olelo aku, no ka pouli.
20 Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
E haiia aku anei ia ia, ke olelo aku au? Ina e olelo aku ke kanaka, e aleia auanei oia.
21 Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
Ano aole lakou i ike i ka malamalama alohilohi iloko o na ao; A hele ae la ka makani a hoomaemae ia lakou.
22 No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
Mai ke kukulu akau ke alohilohi gula i hele mai ai; Aia i ke Akua ka nani weliweli.
23 To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
O ka Mea mana, aole e loaa ia kakou ia; Ua hoonui i ka ikaika, a i ka pono, a ua nui hoi i ka lokomaikai; Aole ia e hookaumaha.
24 Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
A makau na kanaka ia ia; Aole ia e maliu mai i ka poe naauao a pau.
