Ījaba 3
1 Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
Depois d'isto abriu Job a sua bocca, e amaldiçoou o seu dia.
2 Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
E Job respondeu, e disse:
3 Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
Pereça o dia em que nasci, e a noite em que se disse: Foi concebido um homem!
4 Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
Converta-se aquelle dia em trevas; e Deus de cima não tenha cuidado d'elle, nem resplandeça sobre elle a luz.
5 Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
Contaminem-n'o as trevas e a sombra de morte; habitem sobre elle nuvens: a escuridão do dia o espante!
6 Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
A escuridão tome aquella noite, e não se goze entre os dias do anno, e não entre no numero dos mezes!
7 Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
Ah que solitaria seja aquella noite, e suave musica não entre n'ella!
8 Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
Amaldiçoem-n'a aquelles que amaldiçoam o dia, que estão promptos para levantar o seu pranto.
9 Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
Escureçam-se as estrellas do seu crepusculo; que espere a luz, e não venha: e não veja as pestanas dos olhos da alva!
10 Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
Porque não fechou as portas do ventre; nem escondeu dos meus olhos a canceira?
11 Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
Porque não morri eu desde a madre? e em saindo do ventre, não expirei?
12 Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
Porque me receberam os joelhos? e porque os peitos, para que mamasse?
13 Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
Porque já agora jazera e repousara; dormiria, e então haveria repouso para mim.
14 Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
Com os reis e conselheiros da terra, que se edificavam casas nos logares assolados,
15 Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
Ou com os principes que tinham oiro, que enchiam as suas casas de prata,
16 Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
Ou como aborto occulto, não existiria: como as creanças que não viram a luz.
17 Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
Ali os maus cessam de perturbar: e ali repousam os cançados.
18 Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
Ali os presos juntamente repousam, e não ouvem a voz do exactor:
19 Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
Ali está o pequeno e o grande, e o servo fica livre de seu senhor.
20 Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
Porque se dá luz ao miseravel, e vida aos amargosos d'animo?
21 Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
Que esperam a morte, e não se acha: e cavam em busca d'ella mais do que de thesouros occultos:
22 Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
Que d'alegria saltam, e exultam, achando a sepultura:
23 Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
Ao homem, cujo caminho é occulto, e a quem Deus o encobriu?
24 Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
Porque antes do meu pão vem o meu suspiro: e os meus gemidos se derramam como agua.
25 Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
Porque o temor que temo me veiu: e o que receiava me aconteceu.
26 Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.
Nunca estive descançado, nem soceguei, nem repousei, mas veiu sobre mim a perturbação.
