Ījaba 29
1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Hiob toaa so se,
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
“Mʼani agyina asram a atwa mu no, nna a Onyankopɔn hwɛɛ me so no,
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
bere a ne kanea hyerɛn mʼatifi na mede ne kanea nantewee sum mu no!
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
Ao, nna a misii so no, bere a Onyankopɔn adamfofa a emu yɛ den hyiraa me fi,
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
bere a na Otumfo no da so ka me ho na me mma atwa me ho ahyia no,
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
bere a na nufusu mu srade afɔw mʼakwan na abotan hwiee ngo sɛ nsu maa me no.
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
“Bere a na mekɔ kuropɔn pon ano mekɔtena mʼagua so wɔ ɔmanfo aguabɔbea,
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
mmerante hu me a, wogyina nkyɛn na mpanyimfo sɔre gyina hɔ;
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
atitiriw gyae kasa na wɔde wɔn nsa kata wɔn ano;
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
mmapɔmma tɛm dinn, na wɔn tɛkrɛma ka wɔn dudom.
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Wɔn a wɔte me nka nyinaa ka me ho asɛmpa, na wɔn a wohu me nyinaa kamfo me,
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
efisɛ meboaa ahiafo a wosu pɛɛ mmoa, ne ayisaa a wonni aboafo.
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
Onipa a na ɔrewu no hyiraa me; na memaa akunafo ani gyee wɔn koma mu.
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
Mede trenee furaa sɛ mʼadurade; atɛntrenee yɛɛ me nkataso ne mʼabotiri.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Meyɛɛ aniwa maa anifuraefo, ne anan maa mmubuafo.
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
Meyɛɛ ahiafo agya; na mekaa ahɔho asɛm maa wɔn.
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
Mibubuu amumɔyɛfo se na mihwim wɔn a wodi wɔn nya no fii wɔn anom.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
“Medwenee sɛ, ‘Mewu wɔ mʼankasa me fi mu, na me nna dɔɔso sɛ nwea.
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
Me ntin beduu nsu ano, na obosu agugu me mman so anadwo mu nyinaa.
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
Mʼanuonyam rempa da, na agyan ayɛ foforo wɔ me nsam daa.’
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
“Nnipa hwehwɛɛ sɛ wotie me, wɔyɛɛ dinn, twɛn mʼafotu.
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
Sɛ mekasa wie a wɔnnkasa bio, efisɛ me nsɛm tɔɔ wɔn asom yiye.
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
Wɔtwɛn me sɛnea wɔtwɛn osu a ɛpete, na wɔmenee me nsɛm sɛ osutɔ bere nsu.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Sɛ meserew mekyerɛ wɔn a, wɔntaa nnye nni; mʼanimtew som bo ma wɔn.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Mebɔɔ kwan maa wɔn na metenaa ase sɛ wɔn hene; metenaa ase sɛ ɔhene a ɔwɔ nʼasraafo mu; meyɛɛ sɛ obi a ɔkyekye agyaadwotwafo werɛ.
