< Ījaba 29 >

1 Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
Og Job vedblev at fremsætte sit Tankesprog:
2 Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
Ak, havde jeg det som tilforn, som dengang Gud tog sig af mig,
3 Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
da hans Lampe lyste over mit Hoved, og jeg ved hans Lys vandt frem i Mørke,
4 Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
som i mine modne År, da Guds Fortrolighed var over mit Telt,
5 Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
da den Almægtige end var hos mig og mine Drenge var om mig,
6 Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
da mine Fødder vaded i Fløde, og Olie strømmede, hvor jeg stod,
7 Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
da jeg gik ud til Byens Port og rejste mit Sæde på Torvet.
8 Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
Når Ungdommen så mig, gemte deo sig, Oldinge rejste sig op og stod,
9 Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
Høvdinger standsed i Talen og lagde Hånd på Mund,
10 Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
Stormænds Røst forstummed, deres Tunge klæbed til Ganen;
11 Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
Øret hørte og priste mig lykkelig, Øjet så og tilkendte mig Ære.
12 Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
Thi jeg redded den arme, der skreg om Hjælp, den faderløse, der savned en Hjælper;
13 Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
den, det gik skævt, velsignede mig, jeg frydede Enkens Hjerte;
14 Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
jeg klædte mig i Retfærd, og den i mig, i Ret som Kappe og Hovedbind.
15 Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
Jeg var den blindes Øje, jeg var den lammes Fod;
16 Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
jeg var de fattiges Fader, udreded den mig ukendtes Sag;
17 Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
den lovløses Tænder brød jeg, rev Byttet ud af hans Gab.
18 Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
Så tænkte jeg da: "Jeg skal dø i min Rede, leve så længe som Føniksfuglen;
19 Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
min Rod kan Vand komme til, Duggen har Nattely i mine Grene;
20 Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
min Ære er altid ny, min Bue er altid ung i min Hånd!"
21 Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
Mig hørte de på og bied, var tavse, mens jeg gav Råd;
22 Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
ingen tog Ordet, når jeg havde talt, mine Ord faldt kvægende på dem;
23 Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
de bied på mig som på Regn, spærred Munden op efter Vårregn.
24 Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
Mistrøstige smilte jeg til, mit Åsyns Lys fik de ej til at svinde.
25 Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
Vejen valgte jeg for dem og sad som Høvding, troned som Konge blandt Hærmænd, som den, der gav sørgende Trøst.

< Ījaba 29 >