Ījaba 20
1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
Sofar iz Naamata progovori tad i reče:
2 Uz to manas sirds domas mani spiež atbildēt, un es nevaru valdīties.
“Misli me tjeraju da ti odgovorim, i zato u meni vri to uzbuđenje
3 Es dzirdu pārmācīšanu sev par kaunu, bet mans gars savā gudrībā zinās atbildēt.
dok slušam ukore koji me sramote, al' odgovor mudar um će moj već naći.
4 Vai tu nezini, ka mūžam tā bijis, kamēr Dievs cilvēkus licis virs zemes,
Zar tebi nije od davnine poznato, otkad je čovjek na zemlju stavljen bio,
5 Ka bezdievīgo lielība ilgi nepastāv, un ka blēdnieka prieks paliek tik acumirkli?
da je kratka vijeka radost opakoga, da kao tren prođe sreća bezbožnička.
6 Jebšu viņa greznība uzkāptu līdz debesīm, un viņa galva sniegtu līdz padebešiem,
Pa ako stasom i do neba naraste, ako mu se glava dotakne oblaka,
7 Taču kā viņa sūds viņš mūžam zudīs; kas viņu redzējuši, tie sacīs: kur viņš ir?
poput utvare on zauvijek nestaje; koji ga vidješe kažu: 'Gdje je sad on?'
8 Viņš aizskries kā sapnis, ka to nevarēs atrast, un pazudīs kā parādīšana naktī.
Kao san bez traga on se rasplinjuje, nestaje ga kao priviđenja noćnog.
9 Acs, kas viņu redzējusi, to vairs neredzēs, un viņa vieta to vairs neieraudzīs.
Nijedno ga oko više gledat neće, niti će ga mjesto njegovo vidjeti
10 Viņa bērni pielabināsies pie nabagiem, un viņa roka dos atpakaļ viņa mantu.
Njegovu će djecu gonit' siromasi: rukama će svojim vraćati oteto.
11 Viņa kauli bija pilni jaunības spēka, bet apgulsies ar viņu pīšļos.
Kosti su njegove bujale mladošću; gle, zajedno s njome pokošen je sada.
12 Jebšu blēdība bijusi salda viņa mutei, un viņš to slēpis apakš savas mēles,
Zlo bijaše slatko njegovim ustima te ga je pod svojim jezikom skrivao;
13 Un viņš to mīlējis un nepametis, bet to paturējis savā mutē:
sladio se pazeć' da ga ne proguta i pod nepcem svojim zadržavao ga.
14 Taču viņa barība pārvērtīsies viņa iekšās, par odžu žultīm tā būs iekš viņa.
Ali hrana ta mu trune u utrobi, otrovom zmijskim u crijevima postaje.
15 Mantu, ko ierijis, viņš atkal izvems, un Dievs to izgrūdīs viņam no vēdera.
Blago progutano mora izbljuvati. Bog će ga istjerat' njemu iz utrobe.
16 Odžu žultis viņš zīdīs, glodeņu dzelonis viņu nokaus.
Iz zmijine glave otrov je sisao: sada umire od jezika gujina.
17 Viņš neredzēs upes, kas ielejās tek no medus un piena.
Potoke ulja on gledat' više neće, ni vidjet' gdje rijekom med i mlijeko teku.
18 Viņš gan strādās, bet to atdos un no tā nebaudīs; cik viņš arī neiemantos, prieka tam nebūs.
Vratit će dobitak ne okusivši ga, neće uživat' u plodu trgovine.
19 Jo viņš nospaidījis un atstājis nabagus, namus viņš laupījis, bet tos neuzcels.
Jer je sirotinju gnjeo i tlačio, otimao kuće koje ne sazida,
20 Jo viņa kuņģis nebija pildāms, viņš neizglābsies caur savu mantu.
jer ne bješe kraja požudi njegovoj, njegova ga blaga neće izbaviti.
21 Viņa rīklei nekas neizmuka, tādēļ viņa labums nepastāvēs.
Jer mu proždrljivost ništa ne poštedi, ni sreća njegova dugo trajat neće.
22 Pašā bagātā pilnībā viņam būs bēdas, visu apbēdināto roka nāks viņam virsū.
Sred izobilja u škripcu će se naći, svom će snagom na nj se oboriti bijeda.
23 Un notiks, lai viņa kuņģis top pilns, tad (Dievs) uz viņu sūtīs savas bardzības karstumu un uz viņu liks lītin līt, lai to rij.
I dok hranom bude trbuh svoj punio, Bog će na nj pustiti jarost svoga gnjeva, sasut' dažd strelica na meso njegovo.
24 Viņš bēgs no dzelzs bruņām, un vara stops viņam izšaus cauri.
Ako i izmakne gvozdenom oružju, luk će mjedeni njega prostrijeliti.
25 Viņš izvelk un no viņa miesām nāk ārā, no viņa žultīm spīdoša dzelzs, un nāves šausmas viņu pārņem.
Strijelu bi izvuk'o, al' mu probi leđa, a šiljak blistavi viri mu iz žuči. Kamo god krenuo, strepnje ga vrebaju,
26 Visāda tumsība apklās viņa krājumu, neuzpūsts uguns viņu aprīs, un nomaitās to atlikumu viņa dzīvoklī.
na njega tmine sve tajom očekuju. Vatra ga ništi, ni od kog zapaljena, i proždire sve pod njegovim šatorom.
27 Debess viņa noziegumu darīs zināmu, un zeme celsies pret viņu.
Gle, nebo krivicu njegovu otkriva i čitava zemlja na njega se diže.
28 Viņa nama krājums aizies, viņam izšķīdīs Dieva dusmības dienā.
Njegovu će kuću raznijeti poplava, otplaviti je u dan Božje jarosti.
29 Šī ir bezdievīga cilvēka daļa no Dieva, un viņa nospriesta mantība no tā stiprā Dieva.
Takvu sudbinu Bog priprema zlikovcu i takvu baštinu on mu dosuđuje.”
