Ījaba 11
1 Tad Cofars no Naēmas atbildēja un sacīja:
Saa tog Na'amatiten Zofar til Orde og sagde:
2 Vai uz tik daudz vārdiem nebūs atbildēt, vai mutīgam cilvēkam lai paliek taisnība?
Skal en Ordgyder ej have Svar, skal en Mundheld vel have Ret?
3 Vai tad citiem uz tavām blēņām būs klusu ciest, ka tu mēdi, un neviens tevi neapkauno,
Skal Mænd vel tie til din Skvalder, skal du spotte og ikke faa Skam?
4 Un saki: mana mācība ir skaidra, un es esmu šķīsts priekš Tavām acīm, (ak Dievs!)
Du siger: »Min Færd er lydeløs, og jeg er ren i hans Øjne!«
5 Bet tiešām, kaut Dievs runātu un atdarītu Savas lūpas pret tevi
Men vilde dog Gud kun tale, oplade sine Læber imod dig,
6 Un tev stāstītu to apslēpto gudrību, kas ir gudrība pār gudrību, tad tu zinātu, ka Dievs nemaz vēl visus tavus noziegumus nepiemin.
kundgøre dig Visdommens Løndom, thi underfuld er den i Væsen; da vilde du vide, at Gud har glemt dig en Del af din Skyld!
7 Vai tu Dieva apslēptos padomus vari atrast, vai attapt tā Visuvarenā pilnību?
Har du loddet Bunden i Gud og naaet den Almægtiges Grænse?
8 Viņa ir augstāka nekā debesis, - ko tu vari darīt? Dziļāka nekā elle, - ko tu vari zināt? (Sheol h7585)
Højere er den end Himlen — hvad kan du? Dybere end Dødsriget — hvad ved du? (Sheol h7585)
9 Garāka nekā zeme savā mērā, un platāka nekā jūra!
Den overgaar Jorden i Vidde, er mere vidtstrakt end Havet.
10 Kad Viņš uzbrūk un gūsta, priekš tiesas stāda, kas Viņam to liegs?
Farer han frem og fængsler, stævner til Doms, hvem hindrer ham?
11 Jo Viņš pazīst neliešus, Viņš redz negantību, vai vērā nelikdams.
Han kender jo Løgnens Mænd, Uret ser han og agter derpaa,
12 Bet pirms ģeķis nāk pie gudrības, tad meža lops paliek par cilvēku.
saa tomhjernet Mand faar Vid, og Vildæsel fødes til Menneske.
13 Ja tu pacelsi savu sirdi un izplētīsi savas rokas uz Viņu, -
Hvis du faar Skik paa dit Hjerte og breder dine Hænder imod ham,
14 Ja tu to ļaunumu, kas tavā rokā, tālu atmetīsi, un netaisnībai neļausi mājot savā dzīvoklī,
hvis Uret er fjern fra din Haand, og Brøde ej bor i dit Telt,
15 Tad tu savu vaigu varēsi pacelt bez vainas un varēsi pastāvēt un nebūs jābīstas.
ja, da kan du lydefri løfte dit Aasyn og uden at frygte staa fast,
16 Tad tu bēdas varēsi aizmirst, un tās tā pieminēt, kā ūdeni, kas aizskrien.
ja, da skal du glemme din Kvide, mindes den kun som Vand, der flød bort;
17 Un tavs mūžs stāvēs spožāks nekā dienas vidus, un pat tumsa būs kā rīta gaisma.
dit Liv skal overstraale Middagssolen, Mørket vorde som lyse Morgen.
18 Un tu varēsi ticēt, ka vēl ir cerība, un redzēsi, ka vari mierā dusēt.
Tryg skal du være, fordi du har Haab; du ser dig om og gaar trygt til Hvile,
19 Un varēsi apgulties, un neviens tevi neizbiedēs, un daudzi vēl tevi godinās.
du ligger uden at skræmmes op. Til din Yndest vil mange bejle.
20 Bet bezdievīgo acis izīgst un viņu patvērums iet bojā, un viņu cerība iznīks kā pēdīgā dvaša.
Men de gudløses Øjne vansmægter; ude er det med deres Tilflugt, deres Haab er blot at udaande Sjælen!
