Job 29
1 addidit quoque Iob adsumens parabolam suam et dixit
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 quis mihi tribuat ut sim iuxta menses pristinos secundum dies quibus Deus custodiebat me
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 quando splendebat lucerna eius super caput meum et ad lumen eius ambulabam in tenebris
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 sicut fui in diebus adulescentiae meae quando secreto Deus erat in tabernaculo meo
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 quando erat Omnipotens mecum et in circuitu meo pueri mei
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 quando lavabam pedes meos butyro et petra fundebat mihi rivos olei
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 quando procedebam ad portam civitatis et in platea parabant cathedram mihi
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 videbant me iuvenes et abscondebantur et senes adsurgentes stabant
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 principes cessabant loqui et digitum superponebant ori suo
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 vocem suam cohibebant duces et lingua eorum gutturi suo adherebat
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 auris audiens beatificabat me et oculus videns testimonium reddebat mihi
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 quod liberassem pauperem vociferantem et pupillum cui non esset adiutor
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 benedictio perituri super me veniebat et cor viduae consolatus sum
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 iustitia indutus sum et vestivit me sicut vestimento et diademate iudicio meo
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 oculus fui caeco et pes claudo
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 pater eram pauperum et causam quam nesciebam diligentissime investigabam
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 conterebam molas iniqui et de dentibus illius auferebam praedam
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 dicebamque in nidulo meo moriar et sicut palma multiplicabo dies
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 radix mea aperta est secus aquas et ros morabitur in messione mea
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 gloria mea semper innovabitur et arcus meus in manu mea instaurabitur
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 qui me audiebant expectabant sententiam et intenti tacebant ad consilium meum
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 verbis meis addere nihil audebant et super illos stillabat eloquium meum
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 expectabant me sicut pluviam et os suum aperiebant quasi ad imbrem serotinum
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 si quando ridebam ad eos non credebant et lux vultus mei non cadebat in terram
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 si voluissem ire ad eos sedebam primus cumque sederem quasi rex circumstante exercitu eram tamen maerentium consolator
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
