Zebur 64
1 Neghmichilerning béshigha tapshurulup oqulsun dep, Dawut yazghan küy: — I Xuda, ahlirimni kötürgende, méni anglighaysen! Hayatimni düshmenning wehshilikidin qughdighaysen!
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim. Klausi, ak Dievs, manu balsi, kad es žēlojos; pasargi manu dzīvību no ienaidnieku briesmām.
2 Qara niyetlerning yoshurun suyiqestliridin, Yamanliq eyligüchi qagha-quzghunlardin aman qilghaysen.
Apslēp mani no ļaunu ļaužu padomiem, no ļaundarītāju trakošanas.
3 Ular tillirini qilichtek ötkür bilidi; Mukemmel ademni yoshurun jaydin étish üchün, Ular oqini betligendek zeherlik sözini teyyarlidi. Ular qilche eymenmey tuyuqsiz oq chiqiridu.
Tie savas mēles trin kā zobenu, un uzvelk savas bultas, savus rūgtos vārdus,
Šaut slepeni nenoziedzīgam; tie šauj viņam piepeši un nebīstas.
5 Ular betniyette bir-birini righbetlendürüp, Yoshurun tuzaq qurushni meslihetliship, «Bizni kim köreleytti?» — déyishmekte.
Tie iedrošinājās paši ļaunā padomā, tie runā, slepeni likt valgus, un saka: kas to redzēs?
6 Ular qebihlikke intilip: — «Biz izdinip, etrapliq bir tedbir tépip chiqtuq!» — deydu; Insanning ich-baghri we qelbi derweqe chongqur we [bilip bolmas] bir nersidur!
Tie domā uz visādu blēdību, tiem gatavs ir viņu gudrais padoms, prātu un sirdi nevienam nevar izdibināt.
7 Lékin Xuda ulargha oq atidu; Ular tuyuqsiz zeximlinidu.
Bet Dievs ar bultu tos šaus piepeši, ka tiem gan sāpēs.
8 Ular öz tili bilen putlishidu; Ularni körgenlerning hemmisi özini néri tartidu.
Caur savu pašu mēli tie taps apgāzti; ikkurš, kas uz tiem skatās, bēgs.
9 Hemme ademni qorqunch basidu; Ular Xudaning ishlirini bayan qilidu, Berheq, ular uning qilghanlirini oylinip sawaq alidu.
Un visi cilvēki bīsies un sacīs: to Dievs ir darījis, un sapratīs, ka tas ir Viņa darbs.
10 Heqqaniylar Perwerdigarda xushal bolup, Uninggha tayinidu; Köngli durus ademler rohlinip shadlinidu.
Tas taisnais priecāsies iekš Tā Kunga, un paļausies uz Viņu, un visi sirdsskaidrie teiktin teiksies.
