Hiob 21
1 Na Hiob buaa sɛ,
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 “Montie me nsɛm no yie. Momma yei nyɛ awerɛkyekyerɛ a mode ma me.
Klausāties, klausāties manu valodu, un tā mani iepriecinājāt.
3 Monnya ntoboaseɛ mma me ɛberɛ a merekasa, na sɛ mekasa wie a, monkɔso nni fɛ.
Paciešaties man runājot, pēc apsmejiet manu valodu.
4 “Me nwiinwii hyɛ onipa anaa? Adɛn enti na ɛsɛ sɛ menya ntoboaseɛ?
Vai tad es vaidu par cilvēkiem, un kā lai mans prāts nav skumīgs?
5 Monhwɛ me, na mo ho nnwiri mo; momfa mo nsa nkata mo ano.
Skatāties uz mani, tad jūs iztrūcināsities un liksiet roku uz muti.
6 Sɛ medwene yei ho a, mebɔ hu; na me ho popo.
Kad es to pieminu, tad es iztrūkstos, un šaušalas pārņem manu miesu.
7 Adɛn enti na amumuyɛfoɔ tena nkwa mu? Wɔnyini kyɛ na wɔkɔ so di tumi.
Kāpēc bezdievīgi paliek dzīvi, top veci, un vareni spēkā?
8 Wɔhunu wɔn mma a atwa wɔn ho ahyia no nkɔsoɔ, wɔhunu wɔn nananom.
Viņu sēkla pastāv viņu priekšā līdz ar viņiem, un viņu bērni priekš viņu acīm.
9 Ɔhaw nni wɔn afie na ehu nni hɔ; Onyankopɔn asotwe mma wɔn so.
Viņu namam ir miers bez bailēm, un Dieva rīkste nenāk pār tiem.
10 Wɔn anantwinini nyɛ akrawa; na wɔn anantwibereɛ wo a, wɔmpɔn.
Viņa vērsis aplec un nepaliek bez augļiem, viņa govs vedās un neizmetās.
11 Wɔka wɔn mma bɔ mu te sɛ nnwankuo; na emu mmotafowa no hurihuri.
Savus bērnus tie izlaiž kā avju pulku, un viņu puikas lēkā.
12 Wɔto nnwom wɔ akasaeɛ ne sankuo so; na wɔde atɛntɛbɛn nnyegyeeɛ gye wɔn ani.
Tie ir līksmi ar bungām un koklēm un priecājās ar stabules skaņu.
Tie pavada savas dienas labklājībā, un acumirklī tie iegrimst kapā. (Sheol h7585)
14 Nanso wɔka kyerɛ Onyankopɔn sɛ, ‘Firi yɛn so! Yɛmpɛ sɛ yɛhunu wʼakwan.
Taču tie sacījuši uz Dievu: Nost no mums, jo Tavus ceļus mēs negribam atzīt.
15 Hwan ne otumfoɔ no a ɛsɛ sɛ yɛsom no? Sɛ yɛbɔ no mpaeɛ a mfasoɔ bɛn na yɛbɛnya?’
Kas ir tas Visuvarenais, ka mēs tam kalpotu, un kāds labums mums atlec, ka to piesauktu?
16 Nanso, wɔn nkɔsoɔ no nni wɔn nsam, enti metwe me ho firi amumuyɛfoɔ afutuo ho.
(Bet) redzi, viņu labums nestāv viņu rokā; tādēļ bezdievīgo padoms lai ir tālu nost no manis.
17 “Nanso mpɛn ahe na wɔdum amumuyɛfoɔ kanea? Mpɛn ahe na amanehunu ba wɔn so, deɛ Onyankopɔn firi nʼabufuo mu de ba no?
Cikkārt tad izdziest bezdievīgo gaišums, un posts tiem uznāk, ka Dievs (tiem) liek valgus Savā dusmībā?
18 Mpɛn ahe na wɔyɛ sɛ ɛserɛ wɔ mframa ano, te sɛ ntɛtɛ a mframa den bi apra wɔn?
Ka tie ir kā rugāji priekš vēja un kā pelus, ko vētra aizrauj.
19 Wɔka sɛ, ‘Onyankopɔn kora onipa asotwe so de twɛn ne mma.’ Ɛsɛ sɛ ɔtwe ɔnipa no ankasa aso ma ɔhunu.
Dievs pataupot viņa nelaimi uz viņa bērniem. Lai Viņš to viņam pašam atmaksā, ka pats to mana.
20 Ma wɔn ankasa ani nhunu wɔn sɛeɛ; ma Otumfoɔ abufuhyeɛ no nka wɔn ani.
Viņa paša acis lai redz savu postu, un pats lai dzer no tā Visuvarenā bardzības.
21 Wɔn abusuafoɔ a wɔagya wɔn akyire no renya hwee nʼagyapadeɛ nyinaa bɛsɛe.
Jo kādas tam bēdas par savu namu, kad paša vairs nav, kad viņa mēnešu skaits ir beigts.
22 “Obi bɛtumi akyerɛ Onyankopɔn nyansa, wɔ ɛberɛ a ɔbu atitire mpo atɛn?
Kas mācītu saprašanu Dievam, kas arī tos augstos tiesā?
23 Obi wu wɔ ɛberɛ a ɔwɔ ahoɔden; ne ho tɔ no na nʼaso mu adwo no,
Viens nomirst pilnā spēkā visā mierā un laimē;
24 na ne onipadua yɛ frɔmm, na ɛhon ahyɛ ne nnompe ma.
Viņa trauki ir pilni piena, un viņa kauli ir tauki no smadzenēm.
25 Ɔfoforɔ nso de ɔkra mu yeadie wu, a wanka asetena pa anhwɛ da.
Cits atkal mirst ar rūgtu dvēseli un nekad nav baudījis labuma.
26 Wɔsie wɔn nyinaa wɔ mfuturo korɔ mu, ma asonson korɔ no ara nuka wɔn.
Tie kopā guļ pīšļos, un abus tārpi apklāj.
27 “Mahunu mo adwene, ɛkwan a mopɛ sɛ mobu me fɔ.
Redzi, es zinu jūsu domas un jūsu gudrību, ar ko jūs mani gribat nomākt.
28 Mopɛ sɛ moka kyerɛ me sɛdeɛ asikafoɔ ne amumuyɛfoɔ, wɔn bɔne enti, wɔhwere wɔn agyapadeɛ nyinaa.
Jo jūs sakāt: kur ir tā varenā nams, un kur to bezdievīgo telts un dzīve?
29 Nanso mommisa wɔn a wɔtu kwan; wɔbɛka akyerɛ mo sɛ
Vai neesat vaicājuši, kas tālus ceļus gājuši; vai nezināt, ko tie stāsta?
30 onipa bɔne nya ne ti didi mu amanehunu da, na wɔgyaa no ma no dwane abufuhyeɛ da.
Ka ļaunais glābjās nelaimes dienā, un bardzības dienā tie top pasargāti.
31 Hwan na ɔtumi kasa nʼanim? Hwan na ɔtua no deɛ wayɛ so ka?
Kas viņam acīs pārmetīs viņa ceļu, kas viņu sodīs, kad tas ko dara?
32 Wɔsoa no kɔ damena mu, na wɔwɛn nʼaboda.
Ar godu viņš top pavadīts kapā, un kaps tam stāv par dzīvu piemiņu.
33 Bɔnhwa mu dɔteɛ yɛ no dɛ; nnipa nyinaa di nʼakyi, na ɛdɔm a wɔntumi nkan wɔn di nʼanim.
Kapa smiltis ir viņam vieglas, un visi cilvēki iet viņam pakaļ, kā tie priekš viņa bijuši bez skaita.
34 “Enti ɛbɛyɛ dɛn na mode mo nsɛnhunu akyekyere me werɛ? Mo mmuaeɛ nyɛ hwee sɛ atorɔ!”
Kā tad jūs mani tik velti iepriecinājat? Jūsu atbildes ir un paliek blēņas.
