< Job 24 >

1 PUESTO que no son ocultos los tiempos al Todopoderoso, ¿por qué los que le conocen no ven sus días?
Kāpēc tas Visuvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?
2 Traspasan los términos, roban los ganados, y apaciéntanlos.
Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana.
3 Llévanse el asno de los huérfanos; prenden el buey de la viuda.
Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā.
4 Hacen apartar del camino á los menesterosos: y todos los pobres de la tierra se esconden.
Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās.
5 He aquí, como asnos monteses en el desierto, salen á su obra madrugando para robar; el desierto es mantenimiento de sus hijos.
Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība priekš bērniem.
6 En el campo siegan su pasto, y los impíos vendimian la viña [ajena].
Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.
7 Al desnudo hacen dormir sin ropa, y que en el frío no tenga cobertura.
Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu.
8 Con las avenidas de los montes se mojan, y abrazan las peñas sin tener abrigo.
Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.
9 Quitan el pecho á los huérfanos, y de sobre el pobre toman la prenda.
Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas.
10 Al desnudo hacen andar sin vestido, y á los hambrientos quitan los hacecillos.
Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.
11 De dentro de sus paredes exprimen el aceite, pisan los lagares, y mueren de sed.
Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst.
12 De la ciudad gimen los hombres, y claman las almas de los heridos de muerte: mas Dios no puso estorbo.
Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda.
13 Ellos son los que, rebeldes á la luz, nunca conocieron sus caminos, ni estuvieron en sus veredas.
Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa tekām.
14 A la luz se levanta el matador, mata al pobre y al necesitado, y de noche es como ladrón.
Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli.
15 El ojo del adúltero está aguardando la noche, diciendo: No me verá nadie: y esconde su rostro.
Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu.
16 En las tinieblas minan las casas, que de día para sí señalaron; no conocen la luz.
Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt.
17 Porque la mañana es á todos ellos como sombra de muerte; si son conocidos, terrores de sombra de muerte [los toman].
Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.
18 Son instables más que la superficie de las aguas; su porción es maldita en la tierra; no andarán por el camino de las viñas.
Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa ežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu.
19 La sequía y el calor arrebatan las aguas de la nieve; y el sepulcro á los pecadores. (Sheol h7585)
Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši. (Sheol h7585)
20 Olvidaráse de ellos el seno materno; de ellos sentirán los gusanos dulzura; nunca más habrá de ellos memoria, y como un árbol serán los impíos quebrantados.
Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks;
21 A la mujer estéril que no paría, afligió; y á la viuda nunca hizo bien.
Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.
22 Mas á los fuertes adelantó con su poder: levantóse, y no se da por segura la vida.
Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.
23 Le dieron á crédito, y se afirmó: sus ojos están sobre los caminos de ellos.
Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.
24 Fueron ensalzados por un poco, mas desaparecen, y son abatidos como cada cual: serán encerrados, y cortados como cabezas de espigas.
Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas.
25 Y si no, ¿quién me desmentirá ahora, ó reducirá á nada mis palabras?
Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu?

< Job 24 >