< Job 19 >
1 Y RESPONDIÓ Job, y dijo:
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 ¿Hasta cuándo angustiaréis mi alma, y me moleréis con palabras?
Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
3 Ya me habéis vituperado diez veces: ¿no os avergonzáis de descomediros delante de mí?
Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
4 Sea así que realmente haya yo errado, conmigo se quedará mi yerro.
Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
5 Mas si vosotros os engrandeciereis contra mí, y adujereis contra mí mi oprobio,
Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
6 Sabed ahora que Dios me ha trastornado, y traído en derredor su red sobre mí.
Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
7 He aquí yo clamaré agravio, y no seré oído: daré voces, y no habrá juicio.
Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
8 Cercó de vallado mi camino, y no pasaré; y sobre mis veredas puso tinieblas.
Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
9 Hame despojado de mi gloria, y quitado la corona de mi cabeza.
Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
10 Arruinóme por todos lados, y perezco; y ha hecho pasar mi esperanza como árbol [arrancado].
Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
11 E hizo inflamar contra mí su furor, y contóme para sí entre sus enemigos.
Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
12 Vinieron sus ejércitos á una, y trillaron sobre mí su camino, y asentaron campo en derredor de mi tienda.
Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
13 Hizo alejar de mí mis hermanos, y positivamente se extrañaron de mí mis conocidos.
Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
14 Mis parientes se detuvieron, y mis conocidos se olvidaron de mí.
Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
15 Los moradores de mi casa y mis criadas me tuvieron por extraño: forastero fuí yo en sus ojos.
Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
16 Llamé á mi siervo, y no respondió; de mi propia boca le suplicaba.
Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
17 Mi aliento vino á ser extraño á mi mujer, aunque por los hijos de mis entrañas [le] rogaba.
Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
18 Aun los muchachos me menospreciaron: en levantándome, hablaban contra mí.
Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
19 Todos mis confidentes me aborrecieron; y los que yo amaba, se tornaron contra mí.
Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
20 Mi cuero y mi carne se pegaron á mis huesos; y he escapado con la piel de mis dientes.
Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
21 Oh vosotros mis amigos, tened compasión de mí, tened compasión de mí; porque la mano de Dios me ha tocado.
Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
22 ¿Por qué me perseguís como Dios, y no os hartáis de mis carnes?
Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
23 ¡Quién diese ahora que mis palabras fuesen escritas! ¡quién diese que se escribieran en un libro!
Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
24 ¡Que con cincel de hierro y con plomo fuesen en piedra esculpidas para siempre!
Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
25 Yo sé que mi Redentor vive, y al fin se levantará sobre el polvo:
Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
26 Y después de deshecha esta mi piel, aun he de ver en mi carne á Dios;
Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
27 Al cual yo tengo de ver por mí, y mis ojos lo verán, y no otro, [aunque] mis riñones se consuman dentro de mí.
Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
28 Mas debierais decir: ¿Por qué lo perseguimos? ya que la raíz del negocio en mí se halla.
Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
29 Temed vosotros delante de la espada; porque [sobreviene] el furor de la espada [á causa] de las injusticias, para que sepáis que hay un juicio.
Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.