< Job 14 >
1 EL HOMBRE nacido de mujer, corto de días, y harto de sinsabores:
Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
2 Que sale como una flor y es cortado; y huye como la sombra, y no permanece.
Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
3 ¿Y sobre éste abres tus ojos, y me traes á juicio contigo?
Un par tādu Tu atveri savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
4 ¿Quién hará limpio de inmundo? Nadie.
Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
5 Ciertamente sus días están determinados, y el número de sus meses está cerca de ti: tú le pusiste términos, de los cuales no pasará.
Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
6 Si tú lo dejares, él dejará [de ser]: entre tanto deseará, como el jornalero, su día.
Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
7 Porque si el árbol fuere cortado, aun queda de él esperanza; retoñecerá aún, y sus renuevos no faltarán.
Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
8 Si se envejeciere en la tierra su raíz, y su tronco fuere muerto en el polvo,
Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
9 Al percibir el agua reverdecerá, y hará copa como planta.
Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
10 Mas el hombre morirá, y será cortado; y perecerá el hombre, ¿y dónde estará él?
Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
11 Las aguas de la mar se fueron, y agotóse el río, secóse.
Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
12 Así el hombre yace, y no se tornará á levantar: hasta que no haya cielo no despertarán, ni se levantarán de su sueño.
Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
13 ¡Oh quién me diera que me escondieses en el sepulcro, que me encubrieras hasta apaciguarse tu ira, que me pusieses plazo, y de mí te acordaras! (Sheol )
Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu! (Sheol )
14 Si el hombre muriere, ¿[volverá] á vivir? Todos los días de mi edad esperaré, hasta que venga mi mutación.
Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
15 Aficionado á la obra de tus manos, llamarás, y yo te responderé.
Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
16 Pues ahora me cuentas los pasos, y no das tregua á mi pecado.
Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
17 Tienes sellada en saco mi prevaricación, y coacervas mi iniquidad.
Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzieģelēta, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
18 Y ciertamente el monte que cae se deshace, y las peñas son traspasadas de su lugar;
Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
19 Las piedras son desgastadas con el agua impetuosa, que se lleva el polvo de la tierra: de tal manera haces tú perecer la esperanza del hombre.
Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
20 Para siempre serás más fuerte que él, y él se va; demudarás su rostro, y enviaráslo.
Tu viņu pārvari pavisam un viņš aiziet; Tu pārvērti viņa ģīmi, un tā Tu viņu aizdzeni.
21 Sus hijos serán honrados, y él no lo sabrá; ó serán humillados, y no entenderá de ellos.
Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, ir to viņš no tiem nesamana.
22 Mas su carne sobre él se dolerá, y entristecerse ha en él su alma.
Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.