< Job 3 >

1 Después de esto abrió Job su boca, y maldijo su día.
Pēc tam Ījabs atdarīja savu muti un nolādēja savu dienu. Un Ījabs iesāka un sacīja:
2 Y exclamó Job, y dijo:
Tā diena lai pazūd, kur esmu dzimis,
3 Perezca el día en que yo fui nacido, y la noche que dijo: Concebido es varón.
Un tā nakts, kur sacīja: puisītis ieņemts.
4 Aquel día fuera tinieblas, y Dios no curara de él desde arriba, ni claridad resplandeciera sobre él.
Šī diena lai paliek tumša, lai Dievs no augšienes pēc viņas nevaicā, un spožums pār viņu lai nespīd.
5 Ensuciáranle tinieblas y sombra de muerte; reposara sobre él nublado, que le hiciera horrible como día caluroso.
Tumsa un nāves ēna lai viņu aizņem, padebeši lai viņu apklāj un kas vien dienu aptumšo, lai viņu biedē.
6 A aquella noche ocupara oscuridad, ni fuera contada entre los días del año, ni viniera en el número de los meses.
Šo nakti lai tumsa apņem, ka tā starp gada dienām nepriecājās, lai viņa nenāk mēnešu skaitā.
7 Oh si fuera aquella noche solitaria, que no viniera en ella canción;
Redzi, šī nakts lai paliek neauglīga, ka tanī nenotiek gavilēšana.
8 Maldijéranla los que maldicen al día, los que se aparejan para levantar su llanto.
Lai dienu lādētāji to nolād, tie, kas māk Levijatanu uzrīdīt.
9 Las estrellas de su alba fueran oscurecidas; esperara la luz, y no viniera; ni viera los párpados de la mañana.
Lai viņas rīta zvaigznes top aptumšotas, lai viņa gaida uz gaismu, bet nekā, un lai viņa neredz ausekļa spīdumu.
10 Porque no cerró las puertas del vientre donde yo estaba, ni escondió de mis ojos la miseria.
Tāpēc ka tā manām miesām durvis nav aizslēgusi, un bēdas nav noslēpusi priekš manām acīm.
11 ¿Por qué no morí yo desde la matriz, y fui traspasado en saliendo del vientre?
Kāpēc es neesmu nomiris mātes miesās un bojā gājis, kad no miesām iznācu?
12 ¿Por qué me previnieron las rodillas, y para qué los pechos que mamase?
Kāpēc esmu likts klēpī un kāpēc pie krūtīm, ka man bija zīst?
13 Porque ahora yaciera y reposara; durmiera, y entonces tuviera reposo,
Jo tad es gulētu un būtu klusu, tad es gulētu, un man būtu dusa,
14 Con los reyes, y con los consejeros de la tierra, que edifican para sí los desiertos;
Līdz ar ķēniņiem un runas kungiem virs zemes, kas sev kapu vietas uztaisījuši,
15 O con los príncipes que poseen el oro, que hinchen sus casas de plata.
Vai ar lieliem kungiem, kam zelts bijis, kas savus namus ar sudrabu pildījuši;
16 O ¿ por qué no fui escondido como abortivo, como los pequeñitos que nunca vieron luz?
Vai kā norakts nelaikā dzimis bērns es nebūtu nekas, tā kā bērniņi, kas nav redzējuši gaismas.
17 Allí los impíos dejaron el miedo, y allí descansaron los de cansadas fuerzas.
Tur bezdievīgie stājās no trakošanas, un tur dus, kam spēks noguris;
18 Allí también reposaron los cautivos, no oyeron la voz del exactor.
Tur cietumnieki visi līdzi ir mierā, tie nedzird dzinēja balsi;
19 Allí está el chico y el grande: allí es el siervo libre de su señor.
Tur ir mazs un liels, un kalps ir vaļā no sava kunga.
20 ¿Por qué dio luz al trabajado, y vida a los amargos de ánimo?
Kāpēc (Dievs) dod bēdīgam gaismu un dzīvību tiem, kam noskumusi sirds,
21 Que esperan la muerte, y no la hay: y la buscan más que tesoros.
Kas pēc nāves ilgojās, bet tā nenāk, un rok pēc tās vairāk nekā pēc mantām,
22 Que se alegran de grande alegría, y se gozan cuando hallan el sepulcro.
Kas priecātos un gavilētu, kas līksmotos, kad kapu atrastu -
23 Al hombre que no sabe por donde vaya, y que Dios le encerró.
Vīram, kam ceļš ir apslēpts, un ko Dievs visapkārt apspiedis?
24 Porque antes que mi pan, viene mi suspiro: y mis gemidos corren como aguas.
Jo maizes vietā man ir nopūtas, un mana kaukšana izgāzās kā ūdens.
25 Porque el temor que me espantaba, me ha venido, y háme acontecido lo que temía.
Jo briesmas, ko bijos, man uzgājušas, un no kā man bija bail, tas man uznācis.
26 Nunca tuve paz, nunca me sosegué, ni nunca me reposé; y vínome turbación.
Man nav miera, man nav dusas, es nedabūju atpūsties, un bēdas nāk uz bēdām.

< Job 3 >