< Job 16 >

1 Y respondió Job, y dijo:
Tad Ījabs atbildēja un sacīja:
2 Muchas veces he oído cosas como estas: consoladores molestos sois todos vosotros.
Tādas lietas nu papilnam esmu dzirdējis, jūs visi esat nelāga iepriecinātāji.
3 ¿Han de tener fin las palabras ventosas? ¿o qué te animará a responder?
Vai tie uzpūstie vārdi nu būs galā, vai kas tevi dzen tā atbildēt?
4 También yo hablaría como vosotros. Ojalá vuestra alma estuviera en lugar de la mía, que yo os tendría compañía en las palabras, y sobre vosotros movería mi cabeza.
Es gan tāpat runātu kā jūs, kad jūsu dvēsele būtu manā vietā, ar vārdiem es pret jums turētos un kratītu savu galvu pār jums.
5 Esforzaríaos con mi boca, y la consolación de mis labios detendría el dolor.
Es jūs stiprinātu ar savu muti, jūs iepriecinātu ar savām lūpām.
6 Mas si hablo, mi dolor no cesa; y si dejo de hablar, no se aparta de mí.
Kad es runāju, tad manas sāpes nerimst, un kad es klusu ciešu, vai tad tās nostājās?
7 Empero ahora me ha fatigado: ha asolado toda mi compañía.
Tiešām, nu Viņš mani nokausējis; Tu esi izklīdinājis visu manu saimi,
8 Háme arrugado: el testigo es mi magrez, que se levanta contra mí para testificar en mi rostro.
Un mani darījis grumbainu, - tas ir par liecību, un mana liecība cēlās pret mani un mani apsūdzēja pašā vaigā.
9 Su furor me arrebató, y me ha sido contrario: crujió sus dientes contra mí; contra mí aguzó sus ojos mi enemigo.
Viņa bardzība mani saplosīja un vajāja, Viņš sakož Savus zobus par mani, mans pretinieks met briesmīgas acis uz mani.
10 Abrieron contra mi su boca, hirieron mis mejillas con afrenta: contra mí se juntaron todos.
Tie atplēš muti pret mani, un lādot tie mani sit vaigā, tie sapulcējās kopā pret mani.
11 Háme entregado Dios al mentiroso, y en las manos de los impíos me hizo temblar.
Dievs mani nodevis neliešiem un man licis nākt bezdievīgu rokā.
12 Próspero estaba, y desmenuzóme; y arrebatóme por la cerviz, y despedazóme, y púsome a sí por hito.
Es biju mierā, bet Viņš mani sadauzījis, Viņš mani grābis pie kakla un mani satriecis un mani licis Sev par mērķi.
13 Cercáronme sus flecheros, partió mis riñones, y no perdonó: mi hiel derramó por tierra.
Viņa bultas ap mani skraida, Viņš sašķēlis manas īkstis un nav taupījis, Viņš manu žulti izlējis zemē.
14 Quebrantóme de quebrantamiento sobre quebrantamiento: corrió contra mí como un gigante.
Plosīdams Viņš mani plosot plosījis, Viņš kā pats varenais pret mani lauzies.
15 Yo cosí saco sobre mi piel, y cargué mi cabeza de polvo.
Es maisu esmu šuvis ap savu ādu un savu ragu licis pīšļos,
16 Mi rostro está enlodado con lloro, y mis párpados entenebrecidos;
Mans vaigs ir nosarcis no raudām, un pār maniem acu vākiem ir nāves ēna,
17 Sobre no haber iniquidad en mis manos, y haber sido limpia mi oración.
Jebšu netaisnība nav manā rokā, un mana lūgšana ir šķīsta.
18 ¡Oh tierra no cubras mi sangre, y no haya lugar a mi clamor!
Zeme, neapklāj manas asinis, un mana saukšana lai nemitās!
19 Por cierto aun ahora en los cielos está mi testigo, y mi testigo en las alturas.
Jau tagad, redzi, mans liecinieks ir debesīs, un mans liecības devējs debess augstībā.
20 Mis disputadores son mis amigos: mas mis ojos a Dios destilan.
Mani draugi ir mani mēdītāji, bet no manas acs asaras pil uz Dievu,
21 ¡ Ojalá pudiese disputar el hombre con Dios, como puede con su prójimo!
Kaut Viņš tiesu nestu starp vīru un Dievu un starp cilvēka bērnu un viņa draugu!
22 Mas los años contados vendrán: y yo andaré el camino por donde no volveré.
Jo tie noliktie gadi ies galā, un es aiziešu ceļu, kur atpakaļ negriezīšos.

< Job 16 >