< Salmos 78 >
1 Un salmo (masquil) de Asaf. Escucha, pueblo mío, lo que tengo para enseñarte. Escucha lo que vengo a decirte.
Asafa pamācība. Klausiet, mani ļaudis, manu mācību, atgrieziet savas ausis uz manas mutes valodu.
2 Te enseñaré dichos sabios; y te explicaré misterios del pasado
Es atdarīšu savu muti sakāmos vārdos un izrunāšu līdzības no veciem laikiem.
3 que he escuchado antes y sobre los cuales he reflexionado. Son historias de nuestros antepasados que han sido transmitidas por generaciones.
Ko esam dzirdējuši un zinām, un ko mūsu tēvi mums ir stāstījuši,
4 No las ocultaremos de nuestros hijos. Le contaremos a la siguiente generación sobre las maravillas que Dios ha hecho; sobre su poder y grandes obras.
To mēs viņu bērniem neslēpsim, bet izteiksim tiem pēcnākamiem Tā Kunga teicamo slavu un Viņa stiprumu un Viņa brīnumus, ko Viņš darījis.
5 Él entregó sus leyes a los descendientes de Jacob; dio sus instrucciones al pueblo de Israel. Él ordenó a nuestros padres para que las enseñaran a sus hijos,
Jo Viņš ir iecēlis liecību iekš Jēkaba un licis bauslību iekš Israēla, ko Viņš mūsu tēviem pavēlējis, to mācīt saviem bērniem.
6 a fin de que la siguiente generación—los que aún no habían nacido—entendieran y crecieran para enseñar a sus hijos.
Ka tie pēcnākamie to zinātu, tie bērni, kas vēl dzims; ka tie celtos un to stāstītu arī saviem bērniem.
7 De esta forma debían mantener su fe en Dios y no olvidar lo que Dios ha hecho, así como seguir sus mandamientos.
Un ka tie savu cerību liktu uz Dievu un neaizmirstu Dieva darbus, bet sargātu Viņa pavēles;
8 Para que no fueran como sus antepasados, una generación terca y rebelde que carecía de fe y fidelidad.
Un ka tie nebūtu tādi kā viņu tēvi, atkāpēja un pārgalvīga tauta, kas savā sirdī nebija pastāvīga, un kam gars neturējās pie Dieva.
9 Los soldados de Efraín, aunque estaban armados con arcos, huyeron el día de la batalla.
Efraīma dēli, apbruņoti strēlnieki ar stopiem, atkāpās kaušanas dienā.
10 No cumplieron el pacto de Dios, y se negaron a seguir sus leyes.
Tie neturēja Dieva derību un liedzās staigāt Viņa bauslībā,
11 Ignoraronl lo que Dios había hecho, y las maravillas que les había mostrado antes:
Un aizmirsa Viņa darbus un brīnumus, ko Viņš bija parādījis.
12 los milagros que había hecho por sus antepasados en Zoán, en Egipto.
Viņu tēvu priekšā Viņš darīja brīnumus Ēģiptes zemē, Coana laukā.
13 Él dividió el mar en dos y los condujo a través de él, manteniendo las aguas como muros a cada lado.
Viņš pāršķīra jūru un lika tiem cauri iet, un pacēla ūdeņus stāvu kā kopu;
14 Él los guiaba con una nube en el día, y de noche con una nube de fuego.
Un vadīja tos ar padebesi dienā un cauri nakti ar uguns gaišumu.
15 Partió las rocas en el desierto para darle agua abundante a su pueblo. Aguas profundas como el océano.
Viņš pāršķēla klintis tuksnesī un tos dzirdināja papilnam kā no dziļumiem.
16 ¡Él hizo que de las piedras fluyera agua como un río!
Viņš arī izveda upes no akmens un lika tecēt ūdenim straumēm.
17 Pero ellos siguieron pecando contra él, rebelándose contra el Altísimo mientras andaban por el desierto.
Taču tie joprojām grēkoja pret Viņu un apkaitināja to Visuaugstāko tuksnesī,
18 Deliberadamente provocaban a Dios, exigiendo las comidas que tanto anhelaban.
Un kārdināja Dievu savā sirdī, barību prasīdami savai dvēselei,
19 Insultaron a Dios diciendo: “¿Puede Dios darnos comida aquí en el desierto?
Un runāja pret Dievu un sacīja: vai Dievs gan varēs sataisīt galdu tuksnesī?
20 Si bien puede golpear una roca y hacer que de ellas fluya agua como corrientes de río, ¿puede acaso darnos pan? ¿Puede darnos carne?”
Redzi, Viņš gan klinti sitis, ka ūdens iztecējis un upes izplūdušas, vai Viņš arī maizi varēs dot, vai Viņš varēs gādāt gaļu Saviem ļaudīm?
21 Cuando el Señor oyó esto, se enojó mucho, y el fuego de su enojo se encendió contra los descendientes de Jacob, el pueblo de Israel,
Kad Tas Kungs to dzirdēja, tad tas apskaitās, un uguns iedegās pret Jēkabu, un bardzība cēlās pret Israēli.
22 porque ellos no creyeron en Dios y no confiaron en que podía cuidar de ellos.
Tāpēc, ka tie neticēja uz Dievu, nedz cerēja uz Viņa pestīšanu.
23 Tanto fue su enojo que ordenó a los cielos se abrieran,
Tad Viņš pavēlēja padebešiem augšām un atdarīja debesu durvis,
24 e hizo llover maná del cielo, dándoles así pan celestial.
Un lika mannai uz tiem līt, ko ēst, un deva tiem labību no debesīm.
25 Los seres humanos comieron del pan que comen los ángeles. Y les dio más que suficiente.
Ikkurš no tiem ēda debesu maizi, Viņš tiem sūtīja barības papilnam.
26 Luego hizo soplar un viento desde el Este, y por su poder también hizo soplar el viento que viene del Sur.
Viņš lika celties austriņam no debesīm un atveda dienvidus vēju caur savu Spēku,
27 Hizo llover carne como tan abundante como el polvo. Las aves eran muchas, como la arena de la playa.
Un birdināja gaļu uz tiem kā putekļus un spārnainus putnus kā jūras smiltis,
28 E hizo caer las aves en medio del campamento, y alrededor de sus carpas.
Un lika tiem krist viņu lēģera vidū, visapkārt ap viņu dzīvokļiem.
29 Y comieron hasta que se saciaron. Les dio la comida que tanto deseaban.
Tad tie ēda un pārēdās; un Viņš tiem lika notikt pēc viņu kārības.
30 Pero antes de saciar su apetito, mientras aún masticaban la carne,
Bet pirms tie savu kārību bija pildījuši, kamēr viņu barība vēl bija viņu mutē,
31 Dios se enojó con ellos e hizo morir a los hombres más fuertes, derribándolos en plena juventud.
Tad Dieva dusmība pret tiem cēlās un nokāva viņu stipros un nomaitāja Israēla jaunekļus.
32 A pesar de esto, siguieron pecando. A pesar de los milagros, se negaban a creer en él.
Par visu to tie taču vēl vairāk grēkoja un neticēja Viņa brīnumiem.
33 Así que apagó sus vidas vanas, e hizo que terminaran sus años con horror.
Tādēļ Tas nobeidza viņu dzīvību nīcībā un viņu gadus ātrā postā.
34 Cuando Dios comenzó a matarlos, volvieron con oraciones a él, arrepentidos de su pecado.
Kad Viņš tos kāva, tad tie vaicāja pēc Viņa un atgriezās un steigšus meklēja Dievu,
35 Se acordaron de que Dios era su roca, que el Dios Altísimo era su salvador.
Un atminējās, Dievu esam viņiem par patvērumu, un to visaugstāko Dievu esam viņiem par Pestītāju.
36 Entonces lo comenzaron adular de labios para afuera, pero solo mentían.
Un tie Viņam smaidīja ar savu muti un Viņam meloja ar savu mēli.
37 En sus corazones no eran sinceros y no guardaron el pacto que tenían con él.
Jo viņu sirds nepastāvēja pie Viņa, un tie nebija uzticīgi Viņa derībā.
38 Pero por su compasión él perdonó su pecado y no los destruyó. Muchas veces contuvo su enojo y no desató toda su furia.
Bet Viņš bija sirdsžēlīgs un piedeva noziegumu un tos nesamaitāja, bet novērsa dažkārt Savu dusmību un nepamodināja visu Savu bardzību.
39 Dios recordó que eran simples mortales, y que eran como el viento que se va y no regresa.
Jo Viņš pieminēja, ka tie ir miesa, tā kā vējš, kas aizskrien un atpakaļ negriežas.
40 Cuántas veces se rebelaron contra él en el desierto, causándole tristeza.
Cik reiz tie Viņu apkaitināja tuksnesī un Viņu tirināja tai tukšā vietā!
41 Una y otra vez provocaron a Dios, causando dolor al Santo de Israel.
Jo tie kārdināja Dievu allaž no jauna un noskumdināja Israēla svēto.
42 Olvidaron la fuerza con la que él los rescató de sus opresores,
Tie nepieminēja Viņa roku nedz to dienu, kad Viņš tos no tā spaidītāja izglāba,
43 haciendo milagros en Egipto, y maravillas en la llanura de Zoán.
Kad Viņš Savas zīmes parādīja Ēģiptē un Savus brīnumus Coana klajumā,
44 Allí convirtió sus ríos y fuentes de agua en sangre, de modo que nadie podía beber de ellos.
Un pārvērta viņu upes par asinīm un viņu strautus, ka nevarēja dzert,
45 Envió moscas para destruirlos, y ranas para que los arruinaran.
Un sūtīja starp tiem kukaiņus, kas tos ēda, un vardes, kas tos samaitāja,
46 Dio sus cultivos a las langostas, y todo el fruto de su trabajo fue devorado por ellas.
Un deva viņu augļus spradžiem, un viņu darbus siseņiem,
47 Destruyó sus viñedos con granizo, y sus higueras con aguanieve.
Un nomaitāja viņu vīnakokus caur krusu un viņu vīģes kokus ar lieliem krusas gabaliem,
48 Dejó su ganado a merced del granizo y sus animales fueron destruidos por relámpagos.
Un nokāva viņu govis ar krusu un viņu sīkos lopus ar zibeņiem,
49 Envió sobre ellos su ira feroz: Rabia, hostilidad y agonía. Por ello envió un grupo de ángeles destructores.
Un uzgāza tiem Savu karsto dusmību, bardzību un postu un bēdas, un uzlaida tiem nelaimes eņģeļus,
50 Desató su ira sobre ellos y no los salvó de la muerte, sino que los dejó morir por causa de esta plaga.
Un deva vaļu Savai dusmībai un neatrāva viņu dvēseles no nāves, un nodeva viņu lopus mērim,
51 Entonces mató al hijo mayor de cada familia en Egipto, todos los que habían sido concebidos como primogénitos en las carpas de Ham.
Un kāva visus pirmdzimušos Ēģiptē, vīru pirmdzemdinātos Hama dzīvokļos,
52 Pero a su pueblo guió como ovejas, y los condujo como un rebaño en el desierto.
Un veda Savus ļaudis kā avis un vadīja tos tuksnesī kā ganāmu pulku,
53 Los llevó a un lugar seguro, y no tuvieron nada que temer. Ahogó a sus enemigos en el mar.
Un vadīja tos bez bēdām, ka tie nebijās, bet viņu ienaidniekus jūra apklāja.
54 Los llevó hasta la frontera de su tierra santa, a esta tierra montañosa que había conquistado para ellos.
Un Viņš tos veda Savās svētās robežās, uz šo kalnu, ko Viņa labā roka uzņēmusi.
55 A las naciones infieles las expulsaba a su paso. Dividió la tierra para que la hicieran suya. Estableció las tribus de Israel en sus carpas.
Un izdzina viņu priekšā pagānus, un tos izdalīja par mantības daļu un Israēla ciltīm lika dzīvot viņu mājās.
56 Pero ellos siguieron provocando al Altísimo, siendo rebeldes contra él. No siguieron sus enseñanzas.
Taču tie kārdināja un apkaitināja to visuaugstāko Dievu un neturēja Viņa liecības,
57 Así como sus antiguos padres se alejaron de Dios y fueron infieles a él, tan torcidos como un arco doblado que no sirve.
Un atkāpās un atmeta ticību, tā kā viņu tēvi; tie atmuka kā viltīgs stops,
58 Provocaron su ira con sus altares paganos y despertaron su celo con sus ídolos.
Un Viņu apkaitināja ar saviem elku kalniem un to tirināja ar savām bildēm.
59 Cuando Dios escuchó que adoraban a otros dioses se enfureció y rechazó por completo a Israel.
Dievs dzirdēja un apskaitās, un Israēls Tam ļoti rieba.
60 Entonces abandonó su lugar en Siloé, el Tabernáculo en el que vivía en medio del pueblo.
Un Dievs atstāja to dzīvokli iekš Šīlo, to telti, ko Viņš bija ņēmis par mājas vietu cilvēku starpā.
61 Además entregó el arca de su poder, dejando que manos enemigas la tomaran.
Un deva viņu spēku cietumā un viņu godību pretinieka rokā;
62 Entregó a su pueblo y permitió que lo masacraran a espada, pues estaba furioso con su pueblo escogido.
Un nodeva Savus ļaudis zobenam un apskaitās pret Savu tautu.
63 Sus hombres más jóvenes fueron quemados, y las mujeres jóvenes no lograron cantar sus cánticos de bodas.
Uguns aprija viņu jaunekļus, un viņu jaunavām nedziedāja kāzu dziesmas.
64 Sus sacerdotes fueron asesinados con espadas y sus viudas no pudieron hacer duelo por ellos.
Viņu priesteri krita caur zobenu, un viņu atraitnes neraudāja.
65 Entonces el Señor reaccionó como si hubiera despertado del sueño, como un guerrero que se despierta después de embriagarse con vino.
Tad Tas Kungs uzmodās kā viens, kas gulējis, tā kā varonis kliedz, kas vīnu dzēris,
66 Venció a sus enemigos, atacándolos por la espalda y exponiéndolos a vergüenza eterna.
Un sita Savus pretiniekus no aizmugures, un lika tos kaunā uz mūžīgiem laikiem,
67 Rechazó a los descendientes de José y no elegió más a la tribu de Eraín.
Un atmeta Jāzepa dzīvokli, un neizvēlēja Efraīma cilti,
68 En su lugar eligió a la tribu de Judá y al Monte de Sión, al cual amaba.
Bet izvēlēja Jūda cilti, Ciānas kalnu, ko Viņš mīlēja;
69 Allí construyó su santuario, tan alto como el cielo, y lo puso allí en esa tierra para que existiera eternamente.
Un uztaisīja Savu svēto vietu kā debes'augstumu, stipru, kā pasauli, ko uz mūžīgiem laikiem radījis.
70 Eligió a su siervo David, tomándolo de entre los rediles de ovejas,
Un Viņš izredzēja Dāvidu, Savu kalpu, un ņēma to no avju laidariem,
71 y lo llevó de cuidar ovejas y corderos, a ser un pastor de los descendientes de Jacob, el pueblo especial de Dios: Israel.
No zīdītāju avīm Viņš tam lika nākt, ganīt Jēkabu, Savu tautu un Israēli, Savu mantību.
72 Como un pastor cuidó de ellos con sincera devoción, y los condujo con manos hábiles.
Un viņš tos ganīja ar skaidru sirdi, un tos valdīja ar prātīgu roku.