< Job 19 >
Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
2 “¿Hasta cuándo seguirás atormentándome? ¿Hasta cuándo seguirás aplastándome con palabras?
Cik ilgi jūs manu dvēseli bēdināsiet un mani mocīsiet ar vārdiem?
3 Ya me has humillado diez veces. ¿No te da vergüenza tratarme tan mal?
Jūs gan desmitkārt mani likuši kaunā un nekaunaties mani tā nomākt.
4 Aunque haya pecado, ese es mi problema, y no tiene nada que ver contigo.
Un ja es tiešām esmu maldījies, tad tā maldīšanās ir mana.
5 Te crees mucho mejor que yo, y utilizas mi degradación contra mí.
Vai tad jums tiešām tā bija lielīties pret mani un pierādīt manu kaunu?
6 Pero deberías darte cuenta de que es Dios quien me ha perjudicado, me ha atrapado en su red.
Ņemiet jel vērā, kā Dievs mani lauzis un mani apvaldzinājis ar Savu tīklu.
7 Aunque clamo por ayuda, no obtengo respuesta; aunque grito mis objeciones, no obtengo justicia.
Redzi, es brēcu par varas darbu, bet man neatbild; es kliedzu pēc palīga, bet tiesas nav.
8 Dios me ha amurallado para que no pueda escapar; ha sumido mi camino en la oscuridad.
Manam ceļam Viņš licis šķēršļus, ka netieku uz priekšu, un uz manām tekām Viņš licis tumsību.
9 Ha despojado mi honor de mí; me ha quitado mi reputación.
Manu godu Viņš man novilcis un atņēmis manas galvas kroni.
10 Me derriba por todos lados hasta acabar conmigo; ha destruido mi esperanza como un árbol desarraigado.
Viņš mani nopostījis visapkārt, ka eju bojā, un manu cerību Viņš izsakņojis kā koku.
11 Su ira arde contra mí; me trata como a uno de sus enemigos.
Viņš iededzinājis Savu bardzību pret mani un mani tur kā Savu ienaidnieku.
12 Las tropas de Dios se reúnen para atacarme. Construyen murallas contra mí. Rodean y asedian mi casa.
Viņa kara spēki sanākuši kopā un pret mani taisījuši savu ceļu un apmetuši lēģeri ap manu dzīvokli.
13 “Ha alejado de mí a mis hermanos; todos mis antiguos amigos se han alejado de mí.
Manus brāļus viņš atšķīris tālu no manis, un mani draugi man palikuši visai sveši.
14 Mis parientes me han abandonado; mis amigos íntimos me han olvidado.
Mani tuvinieki atstājās, un mani draugi mani aizmirst.
15 Los huéspedes de mi casa y mis sirvientas me tratan como a un extraño; para ellos me he convertido en un extranjero.
Mana saime un manas kalpones tur mani par svešinieku, un es esmu kā svešs viņu acīs.
16 Llamo a mi criado, pero no responde. ¡Hasta tengo que rogarle!
Es saucu savu kalpu, bet tas neatbild, tas man mīļi jālūdzās ar savu muti.
17 Soy repulsivo para mi esposa, y soy repugnante para mis propios hermanos.
Mana dvaša riebj manai sievai, un mana smaka manas mātes bērniem.
18 Hasta los niños pequeños me desprecian; cuando me pongo de pie se burlan de mí.
Pat puikas mani nicina; kad es ceļos, tad tie man runā pretim.
19 Todos mis amigos más cercanos me desprecian, y los que amaba se han vuelto contra mí.
Visi mani uzticamie draugi mani tur par negantību, un ko es mīlējis, tie ir griezušies pret mani.
20 Estoy reducido a piel y huesos, y sobrevivo por el pellejo de mis dientes.
Mani kauli līp pie manas ādas un pie manas miesas, un maniem zobiem āda vien atliek.
21 “¡Tengan piedad de mí, amigos míos, tengan piedad de mí, porque Dios me ha abatido!
Apžēlojaties par mani, apžēlojaties par mani, mani draugi! Jo Dieva roka mani aizskārusi.
22 ¿Por qué me persiguen como lo hace Dios? ¿No se conforman con obtener su libra de carne?
Kāpēc jūs mani vajājat, kā tas stiprais Dievs, un no manas miesas nevarat pieēsties?
23 “Quisiera que mis palabras quedaran escritas, registradas en un libro,
Ak kaut mani vārdi taptu sarakstīti, ak kaut tie taptu iezīmēti grāmatā!
24 o grabadas con pluma de hierro y plomo fundido en la roca para siempre.
Kaut tie ar dzelzs kaltu un svinu par mūžīgu piemiņu taptu iecirsti akmenī.
25 “Sé que mi Redentor está vivo, y que por fin subirá al estrado para mí en la tierra.
Bet es zinu, ka mans Pestītājs dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem.
26 Aunque mi piel esté destruida, en mi cuerpo Veré a Dios.
Un kad mana āda, kas tā sasista, vairs nebūs, tad vaļā no savas miesas es skatīšu Dievu.
27 Yo mismo lo veré, con mis propios ojos y no con los de otro. ¡El pensamiento me invade!
Tiešām, es Viņu sev skatīšu, un manas acis Viņu redzēs, un nebūs svešs. - Mana sirds iekš manis ilgojās.
28 Ustedes se dicen: ‘¿Cómo podemos hacerlo sufrir para que vea que él es la fuente de sus problemas?’
Kad jūs sakāt: Kā mēs to vajāsim? Un ka tā vaina pie manis atrasta:
29 Ustedes mismos deberían temer ser castigados por Dios, porque saben que la ira trae el castigo de Dios que acompaña al juicio”.
Tad bīstaties no zobena; jo zobens ir tā bardzība par noziegumiem, lai jūs atzīstat, ka ir sodība.