< Job 29 >

1 Siguió Job explicando y dijo:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 “¡Ojalá volviera a ser como en los meses pasados, como en los días en que Dios me protegía,
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 cuando su luz brillaba sobre mi cabeza, y su luz me guiaba en las tinieblas!
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 ¿Cuál era en la madurez de mi vida, cuando era amigo de Dios y Este guardaba mi morada;
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 cuando el Todopoderoso estaba conmigo, y me rodeaban mis hijos;
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 cuando lavaba mis pies con leche, y de la roca me brotaban ríos de aceite.
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 (En aquel tiempo) cuando yo salía a la puerta de la ciudad, y en la plaza establecía mi asiento,
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 los jóvenes al verme se retiraban, y los ancianos se levantaban, y se mantenían en pie.
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Los príncipes contenían la palabra, y ponían su mano sobre la boca.
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 Se callaba la voz de los magnates y su lengua se pegaba a su paladar.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 El que me escuchaba, me llamaba dichoso, y el ojo que me veía, daba señas en favor mío.
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Yo libraba al pobre que pedía auxilio, y al huérfano que no tenía sostén.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 Sobre mí venía la bendición del que hubiera perecido, y yo alegraba el corazón de la viuda.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Me revestía de justicia, y esta me revestía a mí, mi equidad me servía de manto y tiara.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Era yo ojo para el ciego, y pie para el cojo,
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 padre de los pobres, que examinaba con diligencia aun la causa del desconocido.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 Quebraba los colmillos del malvado, y de sus dientes arrancaba la presa.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Por lo cual me decía: «Moriré en mi nido, y mis días serán tan numerosos como la arena;
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 mi raíz se extenderá hacia las aguas, y el rocío pasará la noche en mis hojas.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Será siempre nueva en mí la gloria mía, y mi arco se renovará en mi mano.»
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 A mí me escuchaban sin perder la paciencia, aguardando silenciosamente mi consejo.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Después de hablar ya no respondía nadie, porque (cual rocío) caían sobre ellos mis palabras.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Me esperaban como se espera la lluvia, abrían su boca como a la lluvia tardía.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Si les sonreía estaban admirados, y se alegraban de esa luz de mi rostro.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Yo decidía su conducta y me sentaba a la cabecera, habitaba como un rey entre sus tropas, cual consolador un medio de los afligidos.”
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.

< Job 29 >