Luka 14
1 In zgodí se, ko vnide v hišo enega od starešin Farizejskih v soboto kruh jest, pa so oni na-nj pazili.
Un gadījās, ka Jēzus viena farizeju virsnieka namā nāca svētdienā uz mielastu, un tie uz Viņu glūnēja.
2 In glej, neki človek vodeničen je bil pred njim.
Un lūk, viens ūdens sērdzīgs cilvēks tur bija Viņa priekšā.
3 In odgovarjajoč Jezus, reče učenikom postave in Farizejem, govoreč: Ali se sme v soboto zdraviti?
Un Jēzus iesāka runāt uz tiem bauslības mācītājiem un farizejiem un sacīja: “Vai brīv svētdienā dziedināt?” Bet tie cieta klusu.
4 Oni pa umolknejo. In prijemši ga, uzdravi ga in odpustí.
Un, to ņēmis, Viņš to dziedināja un sūtīja projām.
5 In odgovarjajoč jim, reče: Komu od vas bo padel osel ali vol v vodnjak in ga ne bo izvlekel na sobotni dan?
Pēc Viņš atbildēja un uz tiem sacīja: “Kurš ir jūsu starpā, kam savs ēzelis vai vērsis iekrīt akā, un viņš to tūdaļ neizvilks svētā dienā.”
6 In niso mu mogli odgovoriti na to.
Un tie tam nenieka uz to nevarēja atbildēt.
7 Pravil je pa povabljenim priliko, opazivši, kako izbirajo prve prostore, govoreč jim:
Viņš arī tiem viesiem teica kādu līdzību, nomanīdams, ka tie izraudzījās sēdēt jo augstā vietā, un uz tiem sacīja:
8 Kedar te kdo povabi na svatovščino, ne sédaj na prve prostore, da ne bi bil med tistimi, kteri so povabljeni od njega, kdo pošteniji od tebe,
“Kad tu no kāda topi kāzās lūgts, tad nesēdies augstākajā vietā, ka negadās jo cienīgs nekā tu, kas arī no viņa lūgts,
9 In ne pride ta, kteri je tebe in njega povabil, in ti ne reče: Daj temu prostor! in ne boš tedaj s sramoto sédel na zadnji prostor.
Un ka tas, kas tevi un viņu lūdzis, nenāk uz tevi sacīt: dod šim vietas, un tad tev ar kaunu būs jāsēž zemākajā vietā.
10 Nego kedar si povabljen in prideš, sédi na zadnji prostor, da ti ta, kteri te je povabil, kedar pride, poreče: Prijatelj, pomakni se više! tedaj ti bo čast pred tistimi, kteri sedé s teboj.
Bet kad tu esi lūgts, tad ej un sēdies jo zemā vietā, ka tas, kas tevi lūdzis, nāk uz tevi sacīt: draugs, virzies augšām: tad tev būs gods priekš tiem, kas līdz ar tevi sēž pie galda.
11 Kajti vsak, kdor se povišuje, ponižal se bo; a kdor se ponižuje, povišal se bo.
Jo kas pats paaugstinājās, taps pazemots, un kas pats pazemojās, taps paaugstināts.”
12 Pravil je pa tudi temu, kteri ga je bil povabil: Kedar napraviš obed ali pojedinjo, ne vabi prijateljev svojih, ne bratov svojih, ne sorodnikov svojih, ne sosedov bogatih: da te ne bi tudi oni povabili, in ti se ne bi vrnilo.
Un Viņš sacīja arī uz to, kas Viņu bija aicinājis: “Kad tu azaidu vai vakariņu taisi, tad nelūdzi savus draugus, nedz savus brāļus, nedz savus radus, nedz bagātus kaimiņus, ka tie tevi atkal nelūdz, un tu savu atmaksu dabū.
13 Nego, kedar napraviš gostijo, povabi siromake, polomljene, hrome, slepce:
Bet kad tu viesības dari, aicini nabagus, kropļus, tizlus, aklus.
14 In blagor ti, da ti nimajo s čim povrniti! povrnilo ti se bo namreč o vstajanji pravičnih.
Tad tu būsi svētīgs, jo tiem nav, ko tev atmaksāt; un tev taps atdots, kad tie taisnie augšām celsies.”
15 Slišavši pa to nekdo od téh, kteri so ž njim sedeli za mizo, reče mu: Blagor mu, kdor bo v kraljestvu Božjem jedel kruh!
Bet viens no tiem, kas pie galda sēdēja, to dzirdējis, uz Viņu sacīja: “Svētīgs, kas maizi ēd Dieva valstībā.”
16 On mu pa reče: Neki človek je napravil pojedinjo; in povabil jih je veliko.
Bet Viņš uz to sacīja: “Viens cilvēks lielu vakariņu sataisīja un lūdza daudzus pie tā.
17 In poslal je hlapca svojega v čas pojedinje, naj reče povabljencem: Pridite, ker je uže vse pripravljeno!
Un viņš savu kalpu sūtīja ap to vakariņa stundu, tiem aicinātiem sacīt: nāciet, jo visas lietas sataisītas.
18 In začnó se vsi h krati izgovarjati. Prvi mu reče: Njivo sem kupil, in silno mi je treba, da izidem in jo ogledam, prosim te, izgovori me.
Bet tie visi cits pēc cita iesāka aizbildināties. Pirmais uz to sacīja: es tīrumu esmu pircis, un man jānoiet, to apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani.
19 A drugi reč: Pet jarmov volov sem kupil, in grem jih izkušat; prosim te, izgovóri me.
Un otrs sacīja: es pieci jūgus vēršu esmu pircis un noeju, tos apraudzīt; lūdzos, aizbildini mani.
20 Zopet drugi pa: Oženil sem se, in zato ne morem priti.
Un cits sacīja: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru nākt.
21 In ko ta hlapec pride, sporočí to gospodarju svojemu. Tedaj se gospodar razjezí, in reče hlapcu svojemu: Izidi naglo na razpotja in ulice mestne, in pripelji sêm siromake in polomljene in hrome in slepce.
Un tas kalps nāca un savam kungam to atsacīja; tad tas nama kungs tapa dusmīgs un sacīja uz savu kalpu: ej steigšus uz gatvēm un pilsētas ielām, un ieved tos nabagus un kropļus un tizlus un aklus šeit iekšā.
22 In hlapec reče: Gospod, zgodilo se je, kakor si ukazal, in še je prostora.
Un tas kalps sacīja: kungs, tas ir padarīts, ko tu esi pavēlējis, bet vēl ir rūmes.
23 Pa reče gospodar hlapcu: Pojdi na pota in med ograje, in prinudi, naj vnidejo, da se napolni hiša moja;
Un Tas Kungs sacīja uz to kalpu: Izej uz lielceļiem un pie sētmalām un spiedi tos nākt iekšā, lai mans nams top pilns.
24 Kajti pravim vam, da ne bo nobeden onih móž, kteri so bili povabljeni, okusil pojedinje moje.
Jo es jums saku, ka neviens no tiem vīriem, kas bija aicināti, manu vakariņu nebaudīs.”
25 Shajalo se je pa veliko ljudstva; in obrnivši se, reče jim;
Bet daudz ļaužu gāja Viņam līdz, un Viņš atgriezdamies uz tiem sacīja:
26 Če pride kdo k meni, pa ne sovraži očeta svojega in matere, in žene in otrók, in bratov in sester, in tudi lastne duše svoje, ne more moj učenec biti.
“Ja kas nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti un sievu un bērnus un brāļus un māsas un arī turklāt savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis.
27 In kdor ne zadene križa svojega, in gre za menoj, ne more moj učenec biti.
Un kas savu krustu nenes un nestaigā Man pakaļ tas nevar būt Mans māceklis.
28 Kdo namreč izmed vas, kedar hoče stolp zidati, ne bo proprej sédel in preračunil stroškov, če ima pač, da ga bo dozidal?
Jo kurš ir jūsu starpā, kas torni grib uztaisīt un papriekš neapsēžās un nepārdomā, cik tas maksā, vai viņam būs padoma līdz pat galam?
29 Da mu ne bi, ko bi postavil temelj, pa ne bi mogel dozidati, vsi, kteri bi to videli, jeli posmehovati se,
Lai, kad pamatu licis un nespēj pabeigt, visi, kas to redz, nesāk viņu apsmiet,
30 Govoreč: Ta človek je jel zidati, pa ni mogel dozidati!
Sacīdami: Šis cilvēks ir iesācis celt, bet nav spējis pabeigt.
31 Ali kteri kralj, kedar se gre z drugim kraljem vojskovat, ne bo sédel, in se poprej posvetoval, če se bo pač mogel z desetémi tisočmi srečati s tém, kteri gre z dvajsetémi tisočmi nad-nj?
Jeb kurš ķēniņš, karā iedams kauties ar citu ķēniņu, papriekš neapsēžās un neapdomājās, vai būs spēcīgs, iet pretī ar desmit tūkstošiem tam, kas viņam uziet ar divdesmit tūkstošiem?
32 In če ne, poslal bo, dokler je še ta daleč, poslance, ter bo prosil mirú.
Bet kad nav, tad viņš sūta vēsti, kamēr vēl ir tālu, un lūdz mieru.
33 Tako torej vsak izmed vas, kdor se ne odreče imenja svojega, ne more moj učenec biti.
Tad nu tāpat ikkatrs no jums, kas visai savai rocībai neatsaka, tas nevar būt Mans māceklis.
34 Dobra je sol; če pa sol znorí, s čim se bo osolila?
Sāls ir laba, bet ja sāls paliek nelietīga, ar ko tad to darīs derīgu?
35 Ne za v zemljo ne za v gnoj ni dobra; mečejo jo proč. Kdor ima ušesa, da sliši, naj sliši!
Tā neder ne zemei, ne sūdos. To izmet ārā. Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird.”
