Psalmi 147
1 Hvalite Gospoda, kajti dobro je peti hvalnice našemu Bogu, kajti to je prijetno in hvala je ljubka.
Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.
2 Gospod je zgradil Jeruzalem; skupaj zbira Izraelove pregnance.
Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.
3 Ozdravlja potrte v srcu in povezuje njihove rane.
Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.
4 Šteje število zvezd, vse jih kliče po njihovih imenih.
Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.
5 Velik je naš Gospod in zelo močan, njegovo razumevanje je neskončno.
Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.
6 Gospod dviguje krotke; zlobne podira k tlom.
Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.
7 Pojte Gospodu z zahvaljevanjem, našemu Bogu pojte hvalo na harfo,
Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!
8 ki nebo pokriva z oblaki, ki za zemljo pripravlja dež, ki daje travi, da raste po gorah.
Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;
9 On daje živali njeno hrano in mladim krokarjem, ki kličejo.
Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.
10 Ne razveseljuje se v moči konja. Ne veseli se človeških nog.
Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.
11 Gospod se veseli tistih, ki se ga bojijo, tistih, ki upajo v njegovo usmiljenje.
Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.
12 Hvali Gospoda, oh Jeruzalem, hvali svojega Boga, oh Sion.
Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.
13 Kajti utrjuje zapahe tvojih velikih vrat, tvoje otroke je blagoslovil znotraj tebe.
Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.
14 Na tvojih mejah daje mir in te nasičuje z najodličnejšo pšenico.
Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.
15 Svojo zapoved pošilja na zemljo; njegova beseda teče zelo naglo.
Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.
16 Sneg daje kakor volno, slano razsiplje kakor pepel.
Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.
17 Svoj led meče kakor koščke; kdo lahko obstane pred njegovim mrazom?
Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?
18 Razpošilja svojo besedo in jih topi; svojemu vetru povzroča, da piha in vodam, [da] tečejo.
Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.
19 Svojo besedo kaže Jakobu, svoje zakone in svoje sodbe Izraelu.
Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,
20 Z nobenim narodom ni tako postopal in glede njegovih sodb, jih oni niso spoznali. Hvalite Gospoda.
Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!
