Psalmi 104
1 Blagoslavljaj Gospoda, oh moja duša. Oh Gospod, moj Bog, ti si tako velik, oblečen si s častjo in veličanstvom.
Teici To Kungu, mana dvēsele! Kungs, mans Dievs, Tu esi ļoti liels, ar augstību un godību aptērpies.
2 Ki se pokrivaš s svetlobo kakor z obleko, ki razteguješ nebo kakor zaveso.
Tu ģērbies gaišumā kā apģērbā; tu izklāj debesis kā telti.
3 Ki polagaš bruna svojih sob v vodah, ki delaš oblake [za] svoj bojni voz, ki hodiš na perutih vetra.
Tu ūdeņus augstībā sev lieci par grīdu, tu dari padebešus par saviem ratiem, tu staigā uz vēja spārniem.
4 Ki svoje angele delaš za duhove, svoje služabnike za goreč ogenj.
Tu dari vējus par Saviem eņģeļiem un uguns liesmas par Saviem sulaiņiem.
5 Ki polagaš temelje zemlji, da na veke ne bo odstranjena.
Zemi Tu esi dibinājis uz viņas pamatiem, ka tā nešaubās ne mūžam.
6 Pokrivaš jo z globinami kakor z obleko; vode stojijo nad gorami.
Ar jūras dziļumiem Tu to apsedzis kā ar apģērbu, ūdeņi stāvēja pār kalniem.
7 Ob tvojem oštevanju so zbežale, ob glasu tvojega groma so odhitele.
No Taviem draudiem tie bēga, no Tava pērkona tie steidzās projām;
8 Gredo gor po gorah, gredo dol po dolinah, na kraj, ki si ga ti osnoval zanje.
Kalni cēlās un lejas nogrima tai vietā, ko Tu tām biji licis.
9 Postavil si mejo, da je ne morejo prečkati, da se ponovno ne obrnejo in ne pokrijejo zemlje.
Tu esi licis robežas, tās tie (ūdeņi) nepārkāps un zemi vairs neapklās.
10 On izvire pošilja v doline, ki tečejo med hribi.
Tu izvadi avotus pa ielejām, ka tie tek starp kalniem.
11 Dajejo piti vsaki poljski živali, divji osli si gasijo žejo.
Tie dzirdina visus lauka zvērus, tur atdzeras meža ēzeļi.
12 Poleg njih bo perjad neba, ki žvrgoli med mladikami, imela svoje prebivališče.
Pie tiem mīt debesputni, zaros tie dzied.
13 Iz svojih sob namaka hribe; zemlja je nasičena s sadom tvojih del.
Tu slapini kalnus no augšienes; ar augļiem, ko Tu radi, zeme top piepildīta.
14 Travi povzroča, da raste za živino in zelišče za služenje človeku, da lahko obrodi hrano iz zemlje
Tu liec zālei augt priekš lopiem un sējai cilvēkam par labu, lai nāk maize no zemes
15 in vino, da razveseljuje človekovo srce in olje, da njegovemu obrazu stori, da zasveti in kruh, ki utrjuje človekovo srce.
Un vīns, kas iepriecina cilvēka sirdi, ka viņa vaigs top skaistāks nekā no eļļas, un ka maize spēcina cilvēka sirdi.
16 Gospodova drevesa so polna soka, libanonske cedre, ki jih je posadil,
Tā Kunga koki top papilnam slacināti, ciedra koki uz Lībanus, ko Viņš ir dēstījis.
17 kjer si ptice pletejo svoja gnezda; glede štorklje, so ciprese njena hiša.
Tur putni dara ligzdas un stārķi dzīvo uz priedēm.
18 Visoki hribi so zatočišče za divje koze in skale za kunce.
Augstie kalni ir priekš mežu kazām, klintis kalna āpšiem par patvērumu.
19 Luno je določil za obdobja, sonce pozna svoje zahajanje.
Tu esi darījis mēnesi laikmetiem, saule zin savu noiešanu.
20 Delaš temo in je noč, ko vse gozdne živali lazijo naprej.
Tu dari tumsu, ka nakts metās; tad kustās visi meža zvēri.
21 Mladi levi rjovejo za svojim plenom in iščejo svojo hrano od Boga.
Jaunie lauvas rūc pēc laupījuma, meklēdami savu barību no Dieva.
22 Sonce vzhaja, zberejo se skupaj in se zleknejo v svoje brloge.
Un kad saule lec, tad tie atkal aizbēg un apguļas savās alās.
23 Človek hodi naprej k svojemu delu in k svojemu trudu do večera.
Tad cilvēks iziet pie sava darba, pie sava lauka darba līdz vakaram.
24 Oh Gospod, kako mnogotera so tvoja dela! V modrosti si jih vsa naredil; zemlja je polna tvojih bogastev.
Cik lieli ir Tavi darbi, ak Kungs! Tos visus Tu esi darījis ar gudrību, - zeme ir Tava padoma pilna.
25 Tako je to veliko in široko morje, v katerem so brezštevilne plazeče stvari, tako majhne kakor velike živali.
Redzi, jūra, liela un plata uz abējām pusēm! Tur mudžēt mudž neskaitāmā pulkā visādi zvēri, lieli, mazi.
26 Tam se vozijo ladje, tam je ta leviatán, ki si ga naredil, da se igra v njem.
Tur iet lielas laivas un Levijatans, ko Tu esi radījis, tur dzīvoties.
27 Vsi ti čakajo nate, da jim lahko daš njihovo hrano v pravšnjem obdobju.
Tie visi uz Tevi gaida, ka Tu tiem barību dodi savā laikā.
28 To jim daješ, pobirajo; odpiraš svojo roko, nasičujejo se z dobrim.
Kad Tu tiem dod, tad tie salasa; kad Tu Savu roku atveri, tad tie ar labumu top pieēdināti.
29 Skrivaš svoj obraz, preplašijo se; jemlješ njihov dih, poginejo in se vrnejo k svojemu prahu.
Tu apslēpi Savu vaigu, tad tie iztrūkstas; Tu atņem viņiem dvašu, tad tie mirst un paliek atkal par pīšļiem.
30 Svojega duha pošiljaš naprej, ustvarjeni so; in obnavljaš obličje zemlje.
Tu sūti Savu Garu, tad tie top radīti, un Tu atjauno zemes ģīmi.
31 Gospodova slava bo vztrajala na veke. Gospod se bo veselil v svojih delih.
Tā Kunga godība paliek mūžīgi; Tas Kungs priecājās par Saviem darbiem.
32 Gleda na zemljo in ta se trese; dotika se hribov in se kadijo.
Viņš uzlūko zemi, tad tā dreb; Viņš aizskar kalnus, tad tie kūp.
33 Dokler živim, bom prepeval Gospodu; dokler imam svoj obstoj, bom prepeval hvalo svojemu Bogu.
Es dziedāšu Tam Kungam, kamēr es dzīvoju; es slavēšu savu Dievu ar dziesmām, kamēr šeit esmu.
34 Moje premišljevanje o njem bo prijetno; veselil se bom v Gospodu.
Manas domas Viņam lai patīk; es priecāšos iekš Tā Kunga.
35 Naj bodo grešniki použiti z zemlje in naj zlobnega ne bo več. Blagoslavljaj Gospoda, oh moja duša. Hvalite Gospoda.
Grēcinieki no zemes lai izzūd un bezdievīgo lai vairs nav. Teici To Kungu, mana dvēsele, Alleluja.
