Pregovori 7
1 Moj sin, drži se mojih besed in moje zapovedi shrani s seboj.
Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.
2 Ohranjaj moje zapovedi in živi in mojo postavo [ohranjaj] kakor punčico svojega očesa.
Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.
3 Priveži si jih na svoje prste, zapiši jih na tablo svojega srca.
Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.
4 Modrosti reci: »Ti si moja sestra« in razumevanje imenuj svojo sorodnico,
Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,
5 da te lahko obvarujejo pred tujo žensko, pred tujko, ki laska s svojimi besedami.
Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.
6 Kajti pri oknu svoje hiše sem pogledal skozi oknico
Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,
7 in zagledal med preprostimi, razpoznal sem med mladostniki mladeniča brez razumevanja,
Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.
8 ki gre po ulici v bližini njenega vogala in šel je [na] pot k njeni hiši,
Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,
9 v poltemi, zvečer, v črnini temne noči
Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.
10 in glej, tam ga je srečala ženska z okrasom pocestnice in premetenega srca.
Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.
11 (Ona je glasna in trmoglava, njena stopala ne ostanejo v njeni hiši,
Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;
12 sedaj je zunaj, sedaj na ulicah in preži na vsakem vogalu.)
Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.
13 Tako ga je ujela in poljubila in mu s predrznim obrazom rekla:
Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:
14 »S seboj imam mirovne daritve, danes sem izpolnila svoje zaobljube.
„Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.
15 Zato sem prišla, da se srečam s teboj, da marljivo iščem tvoj obraz in sem te našla.
Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.
16 Svojo posteljo sem odela s pokrivali iz tapiserije, z rezbarskimi deli, s tankim lanenim platnom iz Egipta.
Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.
17 Svojo posteljo sem odišavila z miro, alojo in cimetom.
Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;
18 Pridi, vzemiva si najino nasičevanje ljubezni do jutra, tolaživa se z ljubeznimi.
Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;
19 Kajti moža ni doma, odšel je [na] dolgo potovanje.
Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,
20 S seboj je vzel torbo denarja in domov bo prišel na določen dan.«
Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“
21 Z mnogo njenega vljudnega govorjenja je storila, da je popustil, z laskanjem svojih ustnic ga je prisilila.
Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.
22 Nemudoma gre za njo, kakor gre vol v klanje ali kakor bedak h grajanju živine,
Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,
23 dokler puščica ne prodre skozi njegova jetra, kakor ptica hiti k zanki in ne spozna, da je to za njegovo življenje.
Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.
24 Zato mi sedaj prisluhnite, oh vi otroci in bodite pozorni na besede iz mojih ust.
Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.
25 Naj se tvoje srce na nagne k njenim potem, ne zaidi na njene steze.
Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;
26 Kajti ona je vrgla dol mnogo ranjenih, da, mnogo močnih mož je bilo umorjenih po njej.
Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.
