Job 9
1 Potem je Job odgovoril in rekel:
Ījabs atbildēja un sacīja:
2 »Vem, to je tako res. Toda kako bi človek mogel biti pravičen z Bogom?
Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
3 Če se hoče pričkati z njim, mu ne more odgovoriti eno od tisočih.
Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
4 On je moder v srcu in mogočen v moči; kdo se je utrdil zoper njega in je uspel?
Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
5 Ki odstranja gore in ne vedo, ki jih prevrača v svoji jezi.
Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
6 Ki trese zemljo iz njenega kraja in njeni stebri trepetajo.
Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
7 Ki zapoveduje soncu in ta ne vzhaja in pečati zvezde.
Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
8 Ki sam razprostira nebo in stopa po valovih morja.
Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
9 Ki dela Arktur, Orion, Gostosevce in južne sobe.
Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
10 Ki dela velike stvari neodkrite, da, in čudeže brez števila.
Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Glej! Hodi poleg mene, jaz pa ga ne vidim; gre tudi naprej, toda jaz ga ne zaznavam.
Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
12 Glej, odvzema, kdo ga lahko ovira? Kdo mu bo rekel: ›Kaj delaš?‹
Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
13 Če Bog ne bo umaknil svoje jeze, se ponosni pomočniki sklonijo pod njim.
Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
14 Kako mnogo manj bi mu jaz mogel odgovoriti in izbrati svoje besede, da razpravljam z njim?
Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
15 Kateremu, čeprav bi bil pravičen, vendar ne bi mogel odgovoriti, temveč bi naredil ponižno prošnjo svojemu sodniku.
Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
16 Če sem klical in mi je odgovoril, vendar ne bi verjel, da je prisluhnil mojemu glasu.
Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
17 Kajti lomi me z viharjem in brez razloga množi moje rane.
Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
18 Ne bo mi pustil, da zajamem sapo, temveč me napolnjuje z grenkobo.
Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
19 Če govorim o moči, glej, on je močan, če pa o sodbi, kdo mi bo določil čas zagovarjanja?
Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
20 Če jaz sebe opravičim, me bodo moja lastna usta obsodila. Če rečem: ›Jaz sem popoln, ‹ se bo izkazalo, da sem sprevržen.
Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
21 Čeprav bi bil popoln, vendar ne bi poznal svoje duše; preziral bi svoje življenje.
Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
22 To je ena stvar, zato sem rekel to: ›On uničuje popolnega in zlobnega.‹
Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
23 Če nadloga nenadoma ubije, se bo posmehoval ob sojenju nedolžnih.
Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
24 Zemlja je dana v roko zlobnega. On zakriva obličja njenih sodnikov. Če ne, kje in kdo je on?
Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
25 Torej moji dnevi so hitrejši kakor tekač. Odletijo proč, ničesar dobrega ne vidijo.
Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Minili so kakor nagle ladje, kakor orel, ki hiti k plenu.
Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
27 Če rečem: ›Pozabil bom svojo pritožbo, prenehal bom s svojo potrtostjo in se potolažil, ‹
Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
28 se bojim vseh svojih bridkosti, vem, da me ne boš imel za nedolžnega.
Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
29 Če sem zloben, zakaj se potem trudim zaman?
Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
30 Če se umijem s snežnico in svoje roke naredim čiste kot še nikoli,
Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
31 me boš vendar pahnil v jarek in moja lastna oblačila me bodo prezirala.
Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
32 Kajti on ni človek, kakor sem jaz, da bi mu odgovoril in bi skupaj prišla na sodbo.
Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
33 Niti ni tukaj kakršnegakoli razsodnika med nama, da bi lahko svojo roko položil na naju oba.
Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
34 Naj svojo palico vzame od mene in naj me njegov strah ne straši.
Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
35 Potem bi govoril in se ga ne bi bal, toda z menoj ni tako.
Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
