Книга Судей израилевых 19
1 И бысть в тыя дни не бяше царя во Израили: и бысть муж левитин живый во стране горы Ефремовы, и поя себе жену подложницу от Вифлеема Иудина:
Un tanīs dienās ķēniņa nebija iekš Israēla. Un viens vīrs, Levits, piemita aiz Efraīma kalniem, tas sev ņēma lieku sievu no Jūda Bētlemes.
2 и разгневася нань подложница его, и отиде от него в дом отца своего в Вифлеем Иудин, и бе тамо четыри месяцы:
Bet viņa liekā sieva pie viņa būdama dzina maucību un nogāja no viņa sava tēva namā uz Bētlemi Judā, un tur sabija kādu laiku, četrus mēnešus.
3 и воста муж ея и иде вслед ея глаголати в сердце ея, обратити ю к себе и привести паки к себе: и отрок его с ним, и двое ослят: она же введе его в дом отца своего:
Tad viņas vīrs cēlās un gāja viņai pakaļ, ka tas mīlīgi ar viņu runātu un viņu vestu atpakaļ, un viņa puisis bija viņam līdz un pāris ēzeļu; un viņa to ieveda sava tēva namā, un kad tās sievietes tēvs viņu redzēja, tad viņš līksmojās viņam pretī (iedams).
4 и виде его отец отроковицы и изыде с веселием во сретение его, и удержа его тесть его отец отроковицы, и пребысть с ним три дни, и ядоша и пиша, и спаша тамо.
Un viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, viņu paturēja, ka tas trīs dienas pie viņa palika, un tie ēda un dzēra un palika tur par nakti.
5 И бысть в день четвертый, и обутреша заутра, и воста поити. И рече отец отроковицы к зятю своему: укрепи сердце твое укрухом хлеба, и по сем пойдете.
Un ceturtā dienā tie steidzās agri un cēlās iet projām. Tad tās sievietes tēvs sacīja uz savu znotu: stiprini savu sirdi ar kādu maizes kumosu, un tad jūs varat iet.
6 И седоша, и ядоша оба вкупе и пиша. И рече отец отроковицы к мужу: иди ныне и преспи, и возблажает сердце твое.
Tad tie apsēdās un ēda abi kopā un dzēra, un tās sievietes tēvs sacīja uz to vīru: dari lūdzams tā un paliec par nakti, un lai tava sirds līksmojās.
7 И воста муж поити: и понуди его тесть его, и седе, и пребысть тамо.
Bet tas vīrs cēlās iet projām, un viņa tēvocis to ļoti turēja, ka tam bija jāgriežas atpakaļ un tur jāpaliek par nakti.
8 И воста рано в пятый день да идет. И рече отец отроковицы: укрепи убо сердце твое хлебом, и пребуди дондеже преклонится день. И ядоша и пиша оба.
Kad nu viņš piektā dienā no rīta taisījās aiziet, tad tās sievietes tēvs sacīja: stiprini jel savu sirdi; un tie kavējās, līdz kamēr vakars metās, un tie abi ēda kopā.
9 И воста муж да идет сам и подложница его и отрок его. И рече ему тесть его отец отроковицы: се, уже преклонися день к вечеру, пребуди зде, и возблажает сердце твое, и обутреете утро в путь ваш, и отидеши в селение свое.
Tad tas vīrs cēlās aiziet, viņš un viņa liekā sieva un viņa puisis. Bet viņa tēvocis, tās sievietes tēvs, uz viņu sacīja: redzi jel, šī diena jau līdz vakaram ir pavadīta, paliec jel par nakti; redzi, šī diena beidzās, paliec par nakti šeitan un lai tava sirds līksmojās, dodaties rīt agri uz savu ceļu un ej uz savu dzīvokli.
10 И не изволи муж пребыти, и воста и отиде: и прииде даже прямо Иевусу, сей есть Иерусалим, и с ним двое ослят с бремены, и подложница его с ним.
Bet tas vīrs negribēja par nakti palikt, un cēlās un aizgāja un nāca pret Jebuzu, tā ir Jeruzāleme, viņš un tas pāris apkrautu ēzeļu un viņa liekā sieva ar viņu.
11 И приидоша до Иевуса, и день преклонися к вечеру зело: и рече отрок ко господину своему: гряди убо, да уклонимся во град сей Иевус и пребудем в нем.
Kad nu tie pie Jebuzas bija, tad jau bija pavakars, un tas puisis sacīja uz savu kungu: nāc lūdzams un ieiesim šinī Jebusiešu pilsētā un paliksim tur par nakti.
12 И рече к нему господин его: не уклонимся во град чуждь, в немже несть от сынов Израилевых, но прейдем до Гаваона.
Bet viņa kungs uz viņu sacīja: mēs negribam griezties uz svešu pilsētu, kas nav no Israēla bērniem, bet gribam noiet līdz Ģibejai.
13 И рече ко отроку своему: гряди, да приступим ко единому от мест Гаваонских и пребудем в Гаваоне или в Раме.
Tad viņš sacīja uz savu puisi: nāc, ka mēs uz vienu no šīm vietām tiekam, un Ģibejā vai Ramā par nakti paliekam.
14 И минуша, и идоша, и зайде им солнце близ Гаваона, иже есть Вениаминь:
Tā tie gāja tālāk un staigāja, un saule tiem nogāja it klātu pie Ģibejas, kas pieder Benjaminam.
15 и уклонишася тамо внити превитати в Гаваоне, и внидоша и седоша на стогнах града: и не бе муж вводяй их в дом превитати.
Un tie griezās uz turieni, ka nāktu un Ģibejā paliktu par nakti. Kad viņš nu iegāja, tad viņš apsēdās kādā pilsētas ielā, jo tur nebija neviena, kas tiem savā namā gribēja dot naktsmājas vietu.
16 И се, муж стар идяше с дела своего из поля в вечер, и сей муж от горы Ефремли, и той обиташе в Гаваоне: и мужие места сынове Вениамини.
Un redzi, viens vecs vīrs nāca vakarā no sava darba no tīruma, un tas vīrs arīdzan bija no Efraīma kalniem, bet piemita Ģibejā; bet tās vietas ļaudis bija Benjaminieši.
17 И возвед очи свои, виде мужа путника на стогнах градных, и рече муж старец: камо идеши и откуду грядеши?
Kad tas vecais vīrs nu savas acis pacēla, tad viņš to ceļa vīru ieraudzīja pilsētas ielā un sacīja: uz kurieni tu ej? Un no kurienes tu nāc?
18 И рече к нему: грядем мы от Вифлеема Иудина даже до стран горы Ефремли, отюнудуже аз есмь: и ходих до Вифлеема Иудина, и иду аз в дом мой: и несть мужа вводящаго мя в дом:
Un tas uz viņu sacīja: mēs no Jūda Bētlemes ejam aiz Efraīma kalniem, no kurienes es arī esmu, un es biju nogājis uz Jūda Bētlemi un es eju uz Tā Kunga namu, un neviena nav, kas man mājas vietu dod savā namā.
19 а плевы и пища ослятом нашым есть, и мне хлеб и вино есть, и отроковице и отроку: рабом твоим несть скудно ни коея вещи.
Un tomēr salmi un ēdamais mums priekš mūsu ēzeļiem ir, arī maize un vīns priekš manis un priekš tavas kalpones un priekš tā puiša, kas ir pie taviem kalpiem; mums nekādas lietas netrūkst.
20 И рече муж стар: мир тебе: и весь недостаток твой на мне, обаче на стогнах не лязи.
Tad tas vecais vīrs sacīja: esi ar mieru, viss, kas tev trūkst, ir pie manis, tikai nepaliec par nakti uz ielas.
21 И введе его в дом свой, и даде место ослятом его: и омыша ноги своя, и ядоша и пиша.
Un viņš to veda savā namā un deva priekš tiem ēzeļiem ēdamo. Kad tie nu savas kājas bija mazgājuši, tad tie ēda un dzēra.
22 Егда же возвеселися сердце их, и се, мужие градстии сынове беззаконников обыдоша дом биюще в двери, и реша мужу господину дому старцу, глаголюще: изведи мужа иже вниде в дом твой, да познаем его.
Kad tie nu savu sirdi atspirdzināja, redzi, tad tās pilsētas vīri, bezdievīgi ļaudis, apstāja to namu un klaudzināja pie durvīm. Un tie sacīja uz to veco vīru, tā nama saimnieku: izved to vīru, kas nācis tavā namā, ka mēs to atzīstam.
23 И изыде к ним муж господин дому и рече: ни, братия, не сотворите зла мужу сему повнегда внити ему в дом мой, и не сотворите безумия сего:
Un tas vīrs, tā nama saimnieks, pie tiem izgāja un uz tiem sacīja: ne tā, mani brāļi, nedariet lūdzami tādu grēku; kad nu šis vīrs manā namā nācis, nedariet šo trakumu.
24 се, дщерь моя дева, и подложница его: изведу их, и смирите их, и сотворите им еже благо пред очима вашима: а мужу сему не сотворите словесе безумия сего.
Redzi, man ir viena meita, jaunava, un viņam lieka sieva, tās es jums gribu izvest, ka jūs tās piesmejat un tām darāt, kas jums patīk, bet pie šā vīra nedarāt tādu trakumu.
25 И не изволиша мужие послушати его. И взя муж подложницу его и изведе ю к ним вон: и познаша ю и ругашася над нею всю нощь даже до утра, и отпустиша ю, егда взыде денница.
Bet tie vīri to negribēja klausīt; tad tas vīrs sagrāba savu lieko sievu un to izveda pie viņiem ārā, un viņi to atzina un piesmēja cauru nakti līdz rītam un atlaida, kad gaisma metās.
26 И прииде жена к заутрию, и паде у дверий дому, идеже бяше муж ея, до разсветания.
Un šī sieva nāca ap rīta laiku un krita pie zemes priekš tā vīra nama durvīm, kur viņas kungs iekšā bija, (un tur gulēja) līdz pat gaismai.
27 И воста муж ея заутра, и отверзе двери дому и изыде поити в путь свой: и се, жена его подложница лежаше при дверех дому, и руце ея на преддверии.
Kad nu viņas kungs rītā cēlās un nama durvis atdarīja un izgāja, savu ceļu staigāt, redzi, tad viņa liekā sieva gulēja priekš nama durvīm un viņas rokas uz sliekšņa.
28 И рече к ней: востани, да идем. И не отвеща ему, бяше бо мертва. И возложи ю на осля, и воста муж и пойде на место свое.
Un viņš uz to sacīja: celies, ejam projām, bet tā neatbildēja. Tad tas vīrs to ņēma uz savu ēzeli un cēlās un gāja uz savām mājām.
29 И прииде в дом свой, и взя нож, и взя подложницу свою, и раздроби ю по удесем ея на дванадесять частей, и посла я во вся племена Израилева.
Kad nu viņš savā namā nāca, tad viņš ņēma nazi un sagrāba savu lieko sievu un to sakapāja ar viņas kauliem divpadsmit daļās un to sūtīja uz visām Israēla robežām.
30 И бысть всяк видящий глаголаше: не бысть, ни видено бе сице от дне изшествия сынов Израилевых от земли Египетския даже до дне сего. И заповеда мужем, ихже посла, глаголя: сице глаголите ко всему Израилю: аще бысть по словеси сему? Уставите сами себе о ней совет и глаголите.
Un ikviens, kas to redzēja, tas sacīja: tāda lieta, kā šī, nav notikusi nedz redzēta, kamēr Israēla bērni no Ēģiptes zemes izgājuši līdz šai dienai. Tad nu jūs ņemiet to vērā, dodiet padomu un runājiet.
