Pesma nad pesmama 2
1 Ja sam ruža Saronska, ljiljan u dolu.
Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
2 Što je ljiljan meðu trnjem, to je draga moja meðu djevojkama.
Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp tām meitām.
3 Što je jabuka meðu drvetima šumskim, to je dragi moj meðu momcima; željeh hlada njezina, i sjedoh, i rod je njezin sladak grlu mojemu.
Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp tiem dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
4 Uvede me u kuæu gdje je gozba a zastava mu je ljubav k meni.
Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
5 Potkrijepite me žbanovima, pridržite me jabukama, jer sam bolna od ljubavi.
Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
6 Lijeva je ruka njegova meni pod glavom, a desnom me grli.
Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
7 Zaklinjem vas, kæeri Jerusalimske, srnama i košutama poljskim, ne budite ljubavi moje, ne budite je, dok joj ne bude volja.
Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie tām stirnām un kalnu kazām laukā, neuztraucat un nemodinājat mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
8 Glas dragoga mojega; evo ga, ide skaèuæi preko gora, poskakujuæi preko humova.
Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa tiem pakalniem.
9 Dragi je moj kao srna ili kao jelenèe; evo ga, stoji iza našega zida, gleda kroz prozor, viri kroz rešetku.
Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
10 Progovori dragi moj i reèe mi: ustani, draga moja, ljepotice moja, i hodi.
Mans draugs atbild un saka uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
11 Jer gle, zima proðe, minuše daždi, otidoše.
Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus jau ir pārgājis un nost.
12 Cvijeæe se vidi po zemlji, doðe vrijeme pjevanju, i glas grlièin èuje se u našoj zemlji.
Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
13 Smokva je pustila zametke svoje, i loza vinova ucvala miriše. Ustani, draga moja, ljepotice moja, i hodi.
Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
14 Golubice moja u rasjelinama kamenijem, u zaklonu vrletnom! daj da vidim lice tvoje, daj da èujem glas tvoj; jer je glas tvoj sladak i lice tvoje krasno.
Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
15 Pohvatajte nam lisice, male lisice, što kvare vinograde, jer naši vinogradi cvatu.
Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
16 Moj je dragi moj, i ja sam njegova, on pase meðu ljiljanima.
Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
17 Dok zahladi dan i sjenke otidu, vrati se, budi kao srna, dragi moj, ili kao jelenèe po gorama razdijeljenijem.
Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.
