Psalmi 35
1 Gospode! budi suparnik suparnicima mojim; udri one koji udaraju na me.
Dāvida dziesma. Ej tiesā, Kungs, ar tiem, kas ar mani iet tiesā, karo ar tiem, kas ar mani karo.
2 Uzmi oružje i štit, i digni se meni u pomoæ.
Sagrāb priekšturamās bruņas un ieroci un celies man par palīgu.
3 Potegni koplje, i presijeci put onima koji me gone, reci duši mojoj: ja sam spasenje tvoje.
Izvelc šķēpu un zobenu pret tiem, kas man dzenās pakaļ; saki uz manu dvēseli: Es esmu tava pestīšana.
4 Neka se postide i posrame koji traže dušu moju; neka se odbiju natrag i postide koji mi zlo hoæe.
Lai top kaunā un par apsmieklu, kas manu dvēseli meklē, lai top dzīti atpakaļ un likti kaunā, kas pret mani ļaunu domā.
5 Neka budu kao prah pred vjetrom, i anðeo Gospodnji neka ih progoni.
Lai tie top kā pelavas vējā, un Tā Kunga eņģelis lai tos aizdzen.
6 Neka bude put njihov taman i klizav, i anðeo Gospodnji neka ih tjera.
Viņu ceļš lai paliek tumšs un slidens, un Tā Kunga eņģelis lai tos vajā.
7 Jer ni za što zastriješe mrežom jamu za mene, ni za što iskopaše jamu duši mojoj.
Jo bez vainas tie priekš manis apslēpuši sava tīkla bedri, bez vainas tie priekš manas dvēseles rakuši bedri.
8 Neka doðe na njega pogibao nenadna, i mreža koju je namjestio neka ulovi njega, neka on u nju padne na pogibao.
Posts tam uzies, kad viņš to nezin, un viņa tīkls, ko tas ir paslēpis, sagūstīs viņu pašu; sev par postu viņš tur iekritīs.
9 A duša æe se moja radovati o Gospodu, i veseliæe se za pomoæ njegovu.
Bet mana dvēsele priecāsies iekš Tā Kunga, un līksmosies par Viņa pestīšanu.
10 Sve æe kosti moje reæi: Gospode! ko je kao ti, koji izbavljaš stradalca od onoga koji mu dosaðuje, i ništega i ubogoga od onoga koji ga upropašæuje?
Visi mani kauli sacīs: Kungs, kas ir kā Tu? Tu bēdīgo izglābi no tā, kas ir stiprāks, nekā viņš, arī bēdīgo un nabagu no viņa laupītāja.
11 Ustaše na me lažni svjedoci; što ne znam, za ono me pitaju.
Viltus liecinieki ceļas, tie prasa no manis, ko es nezinu.
12 Plaæaju mi zlo za dobro, i sirotovanje duši mojoj.
Tie man maksā ļaunu par labu; mana dvēsele ir atstāta.
13 Ja se u bolesti njihovoj oblaèih u vreæu, muèih postom dušu svoju, i molitva se moja vraæaše u prsima mojima.
Bet es, kad tie bija neveseli, apvilku maisu un mērdēju savu dvēseli ar gavēšanu un lūdzu no sirds dibina.
14 Kao prijatelj, kao brat postupah; bijah sjetan i s oborenom glavom kao onaj koji za materom žali.
Es tā staigāju, tā kā viņš man būtu par draugu un brāli, es gāju noskumis, nospiests, tā kā kas žēlojās par savu māti.
15 A oni se raduju kad se ja spotaknem, i kupe se, kupe se na me, zadaju rane, ne znam zašto, èupaju i ne prestaju.
Bet kad es straipalēju, tad tie priecājās un sapulcējās, nelieši, ko es nepazinu, sapulcējās pret mani; tie plosās un nepaliek klusu.
16 S nevaljalijem i podrugljivijem besposlièarima škrguæu na me zubima svojima.
Ar viltīgiem mēdītājiem un kumosu lišķiem tie griež zobus pret mani.
17 Gospode! hoæeš li dugo gledati? Otmi dušu moju od napadanja njihova, od ovijeh lavova jedinicu moju.
Kungs, cik ilgi Tu to gribi redzēt? Izglāb manu dvēseli no viņu postīšanas, manu vientuli no jauniem lauvām.
18 Priznavaæu te u saboru velikom, usred mnogoga naroda hvaliæu te:
Es Tev pateikšos lielā draudzē, ļaužu pulkā es Tevi slavēšu
19 Da mi se ne bi svetili koji mi zlobe nepravedno, i namigivali oèima koji mrze na me ni za što.
Lai par mani nepriecājās, kas mani ienīst par nepatiesu, nedz mirkšķina ar acīm, kas mani nīdē bez vainas.
20 Jer oni ne govore o miru, nego na mirne na zemlji izmišljaju lažne stvari.
Jo no miera tie nerunā, bet izgudro viltīgus vārdus pret tiem klusiem iekš zemes.
21 Razvaljuju na me usta svoja, i govore: dobro! dobro! vidi oko naše.
Tie atplēš savu muti pret mani, tie saka: tā, tā, mūsu acs to redzējusi!
22 Vidiš, Gospode! nemoj muèati; Gospode! nemoj otstupiti od mene.
Kungs, Tu to redzi, neciet klusu, Kungs, neesi tālu no manis!
23 Probudi se, ustani na sud moj, Bože moj i Gospode, i na parnicu moju.
Uzmodies un celies par manu tiesu, mans Dievs un mans Kungs, par manu lietu.
24 Sudi mi po pravdi svojoj, Gospode, Bože moj, da mi se ne svete.
Tiesā mani pēc Tavas taisnības, Kungs, mans Dievs, ka tie par mani nepriecājās.
25 Ne daj da govore u srcu svojem: dobro! to smo htjeli! Ne daj da govore: proždrijesmo ga.
Lai tie nesaka savā sirdī: labi, tas mums pa prātam; lai tie nesaka: mēs viņu esam aprijuši.
26 Nek se postide i posrame svi koji se raduju zlu mojemu, nek se obuku u stid i u sram koji se razmeæu nada mnom.
Lai kopā top kaunā un par apsmieklu, kas priecājās par manu nelaimi; lai top apģērbti ar kaunu un negodu tie, kas pret mani lielās.
27 Neka se raduju i vesele koji mi žele pravdu, i govore jednako: velik Gospod, koji želi mira sluzi svojemu!
Priecīgi lai dzied un līksmojās, kam patīk mana taisnība, lai tie saka vienmēr: augsti slavēts lai ir Tas Kungs, kam labs prāts pie Sava kalpa labklāšanās.
28 I moj æe jezik kazivati pravdu tvoju, i hvalu tebi svaki dan.
Tad mana mēle sludinās Tavu taisnību, un ikdienas Tavu slavu.
