Tužbalice 3
1 Ja sam èovjek koji vidjeh muku od pruta gnjeva njegova.
Es esmu tas vīrs, kas redzējis bēdas caur viņa dusmības rīksti.
2 Odvede me i opravi me u tamu a ne na vidjelo.
Viņš mani vedis un licis iet tumsībā un ne gaismā.
3 Samo se na me obraæa, obraæa ruku svoju po vas dan.
Tiešām, pret mani Viņš turējis Savu roku arvien atkal cauru dienu.
4 Uèini, te mi ostarje tijelo i koža, potr kosti moje.
Manu miesu un manu ādu Viņš darījis vecu, manus kaulus Viņš satriecis.
5 Zazida me, i optoèi me žuèju i mukom.
Viņš pret mani cēlis un ap mani stādījis žulti un rūgtumu.
6 Posadi me u tamu kao umrle odavna.
Tumsā Viņš mani nolicis, tā kā tos, kas sen miruši.
7 Ogradi me da ne izaðem, i metnu na me teške okove.
Viņš mani aizmūrējis, ka es nevaru iziet, Viņš mani licis grūtos pinekļos.
8 Kad vièem i vapijem, odbija molitvu moju.
Un jebšu es saucu un brēcu, tomēr Viņš aizslēdz Savas ausis priekš manas lūgšanas.
9 Zagradi putove moje tesanijem kamenom, i prevrati staze moje.
Viņš manu ceļu aizmūrējis ar izcirstiem akmeņiem, Viņš manas tekas aizķīlājis.
10 Posta mi kao medvjed u zasjedi, kao lav u potaji.
Viņš ir glūnējis uz mani kā lācis, kā lauva slepenās vietās.
11 Pomete putove moje, i razdrije me, i uništi me.
Viņš man no ceļa licis noklīst, Viņš mani saplosījis, Viņš mani postījis.
12 Nateže luk svoj, i metnu me strijeli za biljegu.
Viņš savu stopu uzvilcis un mani bultai licis par mērķi.
13 Ustrijeli me u bubrege strijelama iz tula svojega.
Viņš savas bultas iešāvis manās īkstīs.
14 Postah potsmijeh svemu narodu svojemu i pjesma njihova po vas dan.
Es visiem saviem ļaudīm esmu par apsmieklu, viņiem par dziesmiņu cauru dienu.
15 Nasiti me gorèinom, opoji me pelenom.
Viņš mani ēdinājis ar rūgtumiem, Viņš mani dzirdinājis ar vērmelēm.
16 Polomi mi zube kamenjem, uvali me u pepeo.
Viņš manus zobus ar zvirgzdiem(grants akmeņiem) sagrūdis, Viņš mani aprausis ar pelniem.
17 Udaljio si dušu moju od mira, zaboravih dobro.
Tu manai dvēselei esi atņēmis mieru, man labums jāaizmirst.
18 I rekoh: propade sila moja i nadanje moje od Gospoda.
Tad es sacīju: mana drošība un mana cerība uz To Kungu ir pagalam.
19 Opomeni se muke moje i jada mojega, pelena i žuèi.
Piemini manas bēdas un manu grūtumu, tās vērmeles un to žulti.
20 Duša se moja opominje bez prestanka, i poništila se u meni.
Pieminēdama to piemin mana dvēsele un zemojās iekš manis.
21 Ali ovo napominjem srcu svojemu, te se nadam:
To es likšu pie savas sirds, tāpēc es gribu cerēt.
22 Milost je Gospodnja što ne izgibosmo sasvijem, jer milosrða njegova nije nestalo.
Tā Kunga žēlastība to dara, ka mēs vēl neesam pagalam, jo Viņa apžēlošanās ir bez gala.
23 Ponavlja se svako jutro; velika je vjera tvoja.
Tā ir ik rītu jauna, Tava uzticība ir ļoti liela.
24 Gospod je dio moj, govori duša moja; zato æu se u njega uzdati.
Tas Kungs ir mana daļa, saka mana dvēsele, tādēļ es gribu cerēt uz Viņu.
25 Dobar je Gospod onima koji ga èekaju, duši, koja ga traži.
Tas Kungs ir labs tiem, kas uz Viņu gaida, tai dvēselei, kas Viņu meklē.
26 Dobro je mirno èekati spasenje Gospodnje.
Tā ir laba lieta, klusā garā gaidīt uz Tā Kunga palīdzību.
27 Dobro je èovjeku nositi jaram za mladosti svoje.
Tas ir labi cilvēkam, ka viņš jūgu nes savā jaunībā.
28 Sam æe sjedjeti i muèati, jer Bog metnu breme na nj.
Viņš sēž vientulis un cieš klusu, kad tam nasta uzlikta,
29 Metnuæe usta svoja u prah, eda bi bilo nadanja.
Lai krīt uz savu muti pīšļos, - varbūt vēl cerība, -
30 Podmetnuæe obraz svoj onome koji ga bije, biæe sit sramote.
Lai padod savu vaigu tam, kas viņu sit, un saņem nievāšanas papilnam.
31 Jer Gospod ne odbacuje za svagda.
Jo Tas Kungs neatmet mūžīgi.
32 Jer ako i ucvijeli, opet æe se i smilovati radi mnoštva milosti svoje.
Bet Viņš gan apbēdina, un tad Viņš apžēlojās pēc Savas lielās žēlastības.
33 Jer ne muèi iz srca svojega ni cvijeli sinova èovjeèjih.
Jo ne no Savas sirds Viņš moka un apbēdina cilvēka bērnus.
34 Kad gaze nogama sve sužnje na zemlji,
Kad apakš kājām min visus cietumniekus virs zemes,
35 Kad izvræu pravicu èovjeku pred višnjim,
Kad loka vīra tiesu tā Visuaugstākā priekšā,
36 Kad èine krivo èovjeku u parnici njegovoj, ne vidi li Gospod?
Kad pārgroza cilvēka tiesu, vai Tas Kungs to neredz?
37 Ko je rekao što i zbilo se, a Gospod da nije zapovjedio?
Kas ko sacījis un tas noticis, ko Tas Kungs nav pavēlējis?
38 Ne dolaze li i zla i dobra iz usta višnjega?
Vai no tā Visuaugstākā mutes nenāk labums un ļaunums?
39 Zašto se tuži èovjek živ, èovjek na kar za grijehe svoje?
Ko tad cilvēks kurn visu savu mūžu? Ikviens lai kurn pret saviem grēkiem.
40 Pretražimo i razgledajmo pute svoje, i povratimo se ka Gospodu.
Izmeklēsim un pārbaudīsim savus ceļus un atgriezīsimies pie Tā Kunga.
41 Podignimo srce svoje i ruke k Bogu na nebesima.
Pacelsim savu sirdi un savas rokas uz Dievu debesīs (sacīdami):
42 Zgriješismo i nepokorni bismo; ti ne praštaš.
Mēs esam grēkojuši un esam bijuši neklausīgi, tāpēc Tu neesi žēlojis.
43 Obastro si se gnjevom, i goniš nas, ubijaš i ne žališ.
Tu esi ģērbies dusmībā un mūs vajājis, nokāvis un neesi žēlojis.
44 Obastro si se oblakom da ne prodre molitva.
Tu ar padebesi esi apsedzies, ka lūgšana nevarēja tikt cauri.
45 Naèinio si od nas smetlište i odmet usred tijeh naroda.
Tu mūs esi licis par mēsliem un īgnumu tautu vidū.
46 Razvaljuju usta svoja na nas svi neprijatelji naši.
Visi mūsu ienaidnieki atpleš savu muti pret mums.
47 Strah i jama zadesi nas, pustošenje i zatiranje.
Bailes un bedre nāk pār mums, nelaime un posts.
48 Potoci teku iz oèiju mojih radi pogibli kæeri naroda mojega.
Manas acis plūst kā ūdens upes manas tautas meitas posta dēļ.
49 Oèi moje liju suze bez prestanka, jer nema odmora,
Manas acis plūst un nevar stāties, mitēšanās nav,
50 Dokle Gospod ne pogleda i ne vidi s neba.
Tiekams Tas Kungs no debesīm skatīsies un ņems vērā.
51 Oko moje muèi mi dušu radi svijeh kæeri grada mojega.
Mana acs dara grūti manai dvēselei visu manas pilsētas meitu dēļ.
52 Tjeraju me jednako kao pticu neprijatelji moji ni za što.
Mani ienaidnieki vajāt mani vajājuši kā putnu bez vainas.
53 Svališe u jamu život moj i nabacaše kamenje na me.
Tie manu dzīvību nomaitājuši bedrē un akmeņus metuši uz mani.
54 Doðe mi voda svrh glave; rekoh: pogiboh!
Ūdeņi plūda pār manu galvu; tad es sacīju: nu esmu pagalam.
55 Prizivah ime tvoje, Gospode, iz jame najdublje.
Es piesaucu, ak Kungs, Tavu vārdu no dziļās bedres,
56 Ti èu glas moj; ne zatiskuj uha svojega od uzdisanja mojega, od vike moje.
Un Tu paklausīji manu balsi. Tu neapslēpi Savu ausi no manām vaimanām, no manas kliegšanas.
57 Pristupao si kad te prizivah, i govorio si: ne boj se.
Tu nāci tuvu klāt tai dienā, kad es Tevi piesaucu, un sacīji: “Nebīsties!”
58 Raspravljao si, Gospode, parbu duše moje, i izbavljao si život moj.
Tu, Kungs, iztiesā manas dvēseles tiesu, Tu izpestī manu dzīvību.
59 Vidiš, Gospode, nepravdu koja mi se èini; raspravi parbu moju.
Tu, Kungs, redzi to netaisnību, kas man notiek, - tiesā tu manu tiesu!
60 Vidiš svu osvetu njihovu, sve što mi misle.
Tu redzi visu viņu atriebšanos, visas viņu domas pret mani.
61 Èuješ rug njihov, Gospode, sve što mi misle,
Tu, Kungs, dzirdi viņu nievāšanu, visas viņu domas pret mani,
62 Što govore oni koji ustaju na me i što namišljaju protiv mene po vas dan.
Manu pretinieku lūpas un viņu domas pret mani cauru dienu.
63 Vidi, kad sjedaju i kad ustaju, ja sam im pjesma.
Lūko jel: Vai tie sēž vai ceļas, es esmu viņu dziesmiņa.
64 Plati im, Gospode, po djelima ruku njihovijeh.
Tu tiem atmaksāsi, Kungs, maksu pēc viņu roku darbiem.
65 Podaj im uporno srce, prokletstvo svoje.
Tu tiem dosi apstulbotu sirdi, - Tavi lāsti lai ir pār viņiem!
66 Goni ih gnjevom, i istrijebi ih ispod nebesa Gospodnjih.
Tu tos vajāsi ar dusmību un tos izdeldēsi apakš Tā Kunga debesīm.
