Jov 41
1 Hoæeš li udicom izvuæi krokodila ili užem podvezati mu jezik?
Vai tu levijatanu vari ķert ar makšķeri, jeb viņa mēli ar dziļi iemestu virvi?
2 Hoæeš li mu provuæi situ kroz nos? ili mu šiljkom provrtjeti èeljusti?
Vai tu viņam riņķi māki likt nāsīs un ar asmeni izdurt viņa žaunas?
3 Hoæe li te mnogo moliti, ili æe ti laskati?
Vai tu domā, ka tas tevis daudz lūgsies un labus vārdus uz tevi runās?
4 Hoæe li uèiniti vjeru s tobom da ga uzmeš da ti bude sluga dovijeka?
Vai viņš derēs derību ar tevi, ka tu viņu vari ņemt par mūžīgu vergu?
5 Hoæeš li se igrati s njim kao sa pticom, ili æeš ga vezati djevojkama svojim?
Vai tu ar viņu varēsi spēlēties kā ar putniņu, jeb viņu saistīsi savām meitām?
6 Hoæe li se njim èastiti drugovi? razdijeliti ga meðu trgovce?
Vai zvejnieku biedrībā viņu pārdod, vai viņu izdala pircējiem?
7 Hoæeš li mu napuniti kožu šiljcima i glavu ostvama?
Vai tu viņa ādu vari piedurt pilnu ar šķēpiem, jeb viņa galvu ar žebērkļiem?
8 Digni na nj ruku svoju; neæeš više pominjati boja.
Kad tu savu roku viņam pieliksi, tad pieminēsi, kāds tas karš, un vairs to nedarīsi.
9 Gle, zaludu je nadati mu se; kad ga samo ugleda èovjek, ne pada li?
Redzi, tāda cerība ir velti; jau viņu ieraugot krīt gar zemi.
10 Nema slobodna koji bi ga probudio; a ko æe stati preda me?
Neviens nav tik drošs, viņu kaitināt, - kas tad būtu, kas Man varētu celties pretim?
11 Ko mi je prije dao što, da mu vratim? što je god pod svijem nebom, moje je.
Kas Man ko laba papriekš darījis, ka Man to bija atmaksāt? Kas ir apakš visām debesīm, tas Man pieder.
12 Neæu muèati o udima njegovijem ni o sili ni o ljepoti stasa njegova.
Un lai vēl pieminu viņa locekļus, stiprumu un viņa vareno augumu.
13 Ko æe mu uzgrnuti gornju odjeæu? k èeljustima njegovijem ko æe pristupiti?
Kas drīkstētu viņa bruņas atsegt, kas līst viņa zobu starpā?
14 Vrata od grla njegova ko æe otvoriti? strah je oko zuba njegovijeh.
Kas viņa vaiga žokļus var atplēst? Ap viņa zobiem ir briesmas.
15 Krljušti su mu jaki štitovi spojeni tvrdo.
Lepni ir viņa bruņu zvīņas, cieti kā ar zieģeli saspiesti kopā.
16 Blizu su jedna do druge da ni vjetar ne ulazi meðu njih.
Viens tik tuvu pie otra, ka ne vējš netiek starpā.
17 Jedna je za drugu prionula, drže se i ne rastavljaju se.
Tie līp viens pie otra, un turas kopā, ka nešķiras.
18 Kad kiha kao da munja sijeva, a oèi su mu kao trepavice u zore.
Viņš šķauda ugunis, un viņa acis ir kā rīta blāzmas stari.
19 Iz usta mu izlaze luèevi, i iskre ognjene skaèu.
No viņa mutes šaujās ugunis, degošas dzirksteles no tās izlec.
20 Iz nozdrva mu izlazi dim kao iz vreloga lonca ili kotla.
No viņa nāsīm iziet dūmi kā no verdoša poda un katla.
21 Dah njegov raspaljuje ugljevlje i plamen mu izlazi iz usta.
Viņa dvaša varētu iededzināt ogles, un liesmas iziet no viņa mutes.
22 U vratu mu stoji sila, i pred njim ide strah.
Viņa kakls ir visai stiprs, un viņa priekšā lec bailes.
23 Udi mesa njegova spojeni su, jednostavno je na njemu, ne razmièe se.
Viņa miesas locekļi kā sakalti, tie turas cieti kopā, ka nevar kustināt.
24 Srce mu je tvrdo kao kamen, tvrdo kao donji žrvanj.
Viņa sirds ir cieta kā akmens un cieta kā apakšējais dzirnu akmens.
25 Kad se digne, dršæu junaci, i od straha oèišæaju se od grijeha svojih.
Kad viņš ceļas, tad stiprie izbīstas, no bailēm tie paģībst.
26 Da ga udari maè, ne može se održati, ni koplje ni strijela ni oklop.
Kad viņam cērt ar zobenu, tas nekož, nedz šķēps, ne bulta, ne žebērklis.
27 Njemu je gvožðe kao pljeva, a mjed kao trulo drvo.
Dzelzs priekš viņa kā salmi, un varš kā sapraulējis koks.
28 Neæe ga potjerati strijela, kamenje iz praæe njemu je kao slamka;
Bulta viņu neaiztrieks; lingas akmeņi viņam ir kā pelus.
29 Kao slama su mu ubojne sprave, i smije se baèenom koplju.
Lielas bozes viņam ir kā pelus, viņš smejas, kad šķēps svelpj.
30 Pod njim su oštri crepovi, stere sebi oštre stvari u glibu.
Viņa pavēderē asi kasīkļi, un kā ar ecešām viņš brauc pa dubļiem.
31 Èini, te vri dubina kao lonac, i more se muti kao u stupi.
Viņš dara, ka dziļumi verd kā pods, un sajauc jūru kā zalves virumu.
32 Za sobom ostavlja svijetlu stazu, rekao bi da je bezdana osijedjela.
Kur viņš gājis ceļš spīd; tie ūdens viļņi ir kā sudraboti.
33 Ništa nema na zemlji da bi se isporedilo s njim, da bi stvoreno bilo da se nièega ne boji.
Virs zemes cits viņam nav līdzinājams, viņš tāds radīts, ka nebīstas.
34 Što je god visoko prezire, car je nad svijem zvijerjem.
Viss, kas ir augsts, viņam nav nekas; viņš visu lepno zvēru ķēniņš.
