Jov 29
1 Još nastavi Jov besjedu svoju i reèe:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 O da bih bio kao preðašnjih mjeseca, kao onijeh dana kad me Bog èuvaše,
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 Kad svijetljaše svijeæom svojom nad glavom mojom, i pri vidjelu njegovu hoðah po mraku,
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 Kako bijah za mladosti svoje, kad tajna Božija bijaše u šatoru mom,
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 Kad još bijaše svemoguæi sa mnom, i djeca moja oko mene,
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 Kad se trag moj oblivaše maslom, i stijena mi toèaše ulje potocima,
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 Kad izlažah na vrata kroz grad, i na ulici namještah sebi stolicu:
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 Mladiæi videæi me uklanjahu se, a starci ustajahu i stajahu,
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Knezovi prestajahu govoriti i metahu ruku na usta svoja,
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 Upravitelji ustezahu glas svoj i jezik im prianjaše za grlo.
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Jer koje me uho èujaše, nazivaše me blaženijem; i koje me oko viðaše, svjedoèaše mi
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Da izbavljam siromaha koji vièe, i sirotu i koji nema nikoga da mu pomože;
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 Blagoslov onoga koji propadaše dolažaše na me, i udovici srce raspijevah;
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 U pravdu se oblaèih i ona mi bijaše odijelo, kao plašt i kao vijenac bijaše mi sud moj.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Oko bijah slijepcu i noga hromu.
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 Otac bijah ubogima, i razbirah za raspru za koju ne znah.
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 I razbijah kutnjake nepravedniku, i iz zuba mu istrzah grabež.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 Zato govorah: u svojem æu gnijezdu umrijeti, i biæe mi dana kao pijeska.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 Korijen moj pružaše se kraj vode, rosa bivaše po svu noæ na mojim granama.
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 Slava moja pomlaðivaše se u mene, i luk moj u ruci mojoj ponavljaše se.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Slušahu me i èekahu, i muèahu na moj svjet.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Poslije mojih rijeèi niko ne pogovaraše, tako ih natapaše besjeda moja.
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Jer me èekahu kao dažd, i usta svoja otvorahu kao na pozni dažd.
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Kad bih se nasmijao na njih, ne vjerovahu, i sjajnosti lica mojega ne razgonjahu.
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Kad bih otišao k njima, sjedah u zaèelje, i bijah kao car u vojsci, kad tješi žalosne.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.
