Dela apostolska 5
1 A jedan èovjek, po imenu Ananija, sa ženom svojom Sapfirom prodade njivu,
Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Sapfiru pārdeva savu mantību,
2 I sakri od novaca sa znanjem i žene svoje, i donesavši jedan dijel metnu apostolima pred noge.
Un atrāva ko no tās maksas ar sievas ziņu; un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām.
3 A Petar reèe: Ananija! zašto napuni sotona srce tvoje da slažeš Duhu svetome i sakriješ od novaca što uze za njivu?
Bet Pēteris sacīja: “Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, tam Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut?
4 Kad je bila u tebe ne bješe li tvoja? I kad je prodade ne bješe li u tvojoj vlasti? Zašto si dakle takovu stvar metnuo u srce svoje? Ljudima nijesi slagao nego Bogu.
Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam.”
5 A kad èu Ananija rijeèi ove, pade i izdahnu; i uðe veliki strah u sve koji slušahu ovo.
Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira; un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja.
6 A momci ušavši uzeše ga i iznesoše te zakopaše.
Un tie jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka.
7 A kad proðe oko tri sahata, uðe i žena njegova ne znajuæi šta je bilo.
Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis.
8 A Petar joj odgovori: kaži mi jeste li za toliko dali njivu? A ona reèe: da, za toliko.
Bet Pēteris tai atbildēja: “Saki man, vai jūs to tīrumu tik dārgi esat pārdevuši?” Un tā sacīja: “Tiešām, tik dārgi.”
9 A Petar joj reèe: zašto se dogovoriste da iskušate Duha Gospodnjega? Gle, noge onijeh koji tvoga muža zakopaše pred vratima su, i iznijeæe te.
Un Pēteris uz to sacīja: “Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir priekš durvīm un tevi iznesīs.”
10 I odmah padnu pred nogama njegovijem i izdahnu. A momci ušavši naðoše je mrtvu i iznesoše je i zakopaše kod muža njezina.
Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un tie jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra.
11 I uðe veliki strah u svu crkvu i u sve koji èuše ovo.
Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja.
12 A rukama apostolskima uèiniše se mnogi znaci i èudesa meðu ljudima; i bijahu svi jednodušno u trijemu Solomunovu.
Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp tiem ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā.
13 A od ostalijeh niko ne smijaše pristupiti k njima; nego ih hvaljaše narod.
Bet no tiem citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties, bet tie ļaudis tos augsti cienīja.
14 A sve više pristajahu oni koji vjerovahu Gospoda, mnoštvo ljudi i žena,
Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu,
15 Tako da i po ulicama iznošahu bolesnike i metahu na posteljama i na nosilima, da bi kad proðe Petar barem sjenka njegova osjenila koga od njih.
Tā ka arī tie neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu.
16 A dolažahu mnogi i iz okolnijeh gradova u Jerusalim, i donošahu bolesnike i koje muèahu neèisti duhovi; i svi ozdravljahu.
Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti.
17 Ali ustade poglavar sveštenièki i svi koji bijahu s njim, od jeresi sadukejske, i napuniše se zavisti,
Bet tas augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (tā saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni,
18 I digoše ruke svoje na apostole, i metnuše ih u opšti zatvor.
Un pielika tiem apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā.
19 A anðeo Gospodnji otvori noæu vrata tamnièka, i izvedavši ih reèe:
Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja:
20 Idite i stanite u crkvi te govorite narodu sve rijeèi ovoga života.
“Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus.”
21 A kad oni èuše, uðoše ujutru u crkvu, i uèahu. A kad doðe poglavar sveštenièki i koji bijahu s njim, sazvaše sabor i sve starješine od sinova Izrailjevijeh, i poslaše u tamnicu da ih dovedu.
Bet to dzirdējuši, tie iegāja it agri Dieva namā un mācīja. Bet tas augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca to augsto tiesu un visus Israēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest.
22 A kad sluge otidoše, ne naðoše ih u tamnici; onda se vratiše i javiše im
Bet tie sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja
23 Govoreæi: tamnicu naðosmo zakljuèanu sa svakom tvrðom i èuvare gdje stoje pred vratima; ali kad otvorismo, unutra nijednoga ne naðosmo.
Sacīdami: “Mēs to cietumu gan atradām it cieti aizslēgtu un tos sargus ārā stāvošus priekš durvīm, bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena.”
24 A kad èuše ove rijeèi poglavar sveštenièki i vojvoda crkveni i ostali glavari sveštenièki, ne mogahu im se naèuditi šta bi to sad bilo.
Kad nu tas priesteris un tas Dieva nama virsnieks un tie augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot.
25 A neko doðe i javi im govoreæi: eno oni ljudi što ih baciste u tamnicu, stoje u crkvi i uèe narod.
Un tur viens nāca un tiem pasludināja sacīdams: “Redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca tos ļaudis.”
26 Tada otide vojvoda s momcima i dovede ih ne na silu: jer se bojahu naroda da ih ne pobije kamenjem.
Tad tas virsnieks ar tiem sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no tiem ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti).
27 A kad ih dovedoše, postaviše ih pred sabor, i zapita ih poglavar sveštenièki govoreæi:
Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un tas augstais priesteris tiem vaicāja
28 Ne zaprijetismo li vam oštro da ne uèite u ovo ime? i gle, napuniste Jerusalim svojom naukom, i hoæete da bacite na nas krv ovoga èovjeka.
Sacīdams: “Vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī Vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī Cilvēka asinis.”
29 A Petar i apostoli odgovarajuæi rekoše: veæma se treba Bogu pokoravati negoli ljudima.
Bet Pēteris un tie apustuļi atbildēja un sacīja: “Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem.
30 Bog otaca našijeh podiže Isusa, kojega vi ubiste objesivši na drvo.
Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, To piekārdami pie koka.
31 Ovoga Bog desnicom svojom uzvisi za poglavara i spasa, da da Izrailju pokajanje i oproštenje grijeha.
Šo Dievs caur Savu labo roku ir paaugstinājis par Lielkungu un Pestītāju, Israēlim dot atgriešanos un grēku piedošanu.
32 I mi smo njegovi svjedoci ovijeh rijeèi i Duh sveti kojega Bog dade onima koji se njemu pokoravaju.
Un mēs esam Viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Tas Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas Viņam paklausa.”
33 A kad oni èuše vrlo se rasrdiše, i mišljahu da ih pobiju.
Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut.
34 Ali onda ustade u skupštini jedan farisej, po imenu Gamaliilo, zakonik, poštovan od svega naroda, i zapovjedi da apostoli malo iziðu napolje,
Bet viens no tās augstās tiesas, farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, pacēlās un pavēlēja, tos apustuļus maķenīt izvest,
35 Pa reèe njima: ljudi Izrailjci! gledajte dobro za ove ljude šta æete èiniti;
Un sacīja uz viņiem: “Jūs Israēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt.
36 Jer prije ovijeh dana usta Tevda, govoreæi da je on nešto, za kojijem pristade ljudi na broj oko èetiri stotine; on bi ubijen, i svi koji ga slušahu raziðoše se i propadoše.
Jo priekš šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti.
37 Potom usta Juda Galilejac, u dane prijepisa, i odvuèe dosta ljudi za sobom; i on pogibe, i svi koji ga slušahu razasuše se.
Pēc šā cēlās Jūda, tas Galilejs, tai rakstīšanas laikā un novērsa daudz ļaužu sev pakaļ; šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti.
38 I sad vam kažem: proðite se ovijeh ljudi i ostavite ih; jer ako bude od ljudi ovaj savjet ili ovo djelo, pokvariæe se.
Tādēļ es jums tagad saku: atstājaties no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks;
39 Ako li je od Boga, ne možete ga pokvariti, da se kako ne naðete kao bogoborci.
Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt; un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu.”
40 Onda ga poslušaše, i dozvavši apostole izbiše ih, i zaprijetiše im da ne govore u ime Isusovo, i otpustiše ih.
Un viņi tam paklausīja un tos apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus Vārda, un tos atlaida.
41 A oni onda otidoše od sabora radujuæi se što se udostojiše primiti sramotu za ime Gospoda Isusa.
Tad nu tie līksmodamies aizgāja no tās augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, Viņa Vārda dēļ kaunu ciest;
42 A svaki dan u crkvi i po kuæama ne prestajahu uèiti i propovijedati jevanðelje o Isusu Hristu.
Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt.
