< Jó 29 >
1 E proseguiu Job em proferir o seu dito, e disse:
Un Ījabs teica vēl tālāk savus teikumus un sacīja:
2 Ah! quem me dera ser como eu fui nos mezes passados! como nos dias em que Deus me guardava!
Ak kaut es vēl būtu tāds kā pirmajos mēnešos, kā tai laikā, kad Dievs mani pasargāja;
3 Quando fazia resplandecer a sua candeia sobre a minha cabeça e quando eu pela sua luz caminhava pelas trevas:
Kad Viņa spīdeklis spīdēja pār manu galvu, un es Viņa gaismā staigāju pa tumsību;
4 Como era nos dias da minha mocidade, quando o segredo de Deus estava sobre a minha tenda:
Kā es biju savas jaunības laikā, kad Dievs mājoja pār manu dzīvokli,
5 Quando o Todo-poderoso ainda estava comigo, e os meus meninos em redor de mim.
Kad tas Visuvarenais vēl bija ar mani, un mani bērni man apkārt;
6 Quando lavava os meus passos na manteiga, e da rocha me corriam ribeiros de azeite:
Kad savus soļus mazgāju krējumā, un akmens kalni man izlēja eļļas upes.
7 Quando sahia a porta pela cidade, e na praça fazia preparar a minha cadeira:
Kad es pa vārtiem izgāju pilsētā, kad savu krēslu noliku uz tirgus(laukuma);
8 Os moços me viam, e se escondiam, e até os edosos se levantavam e se punham em pé:
Tad jaunekļi mani redzot stājās pie malas, un sirmgalvji pacēlās un palika stāvot.
9 Os principes continham as suas palavras, e punham a mão sobre a sua bocca:
Virsnieki mitējās runāt un lika roku uz savu muti,
10 A voz dos chefes se escondia: e a sua lingua se pegava ao seu paladar:
Lielkungu balss apklusa, un viņu mēle pielipa pie zoda.
11 Ouvindo-me algum ouvido, me tinha por bemaventurado: vendo-me algum olho, dava testemunho de mim;
Jo kura auss mani dzirdēja, tā mani teica laimīgu, un kura acs mani redzēja, tā deva man liecību.
12 Porque eu livrava o miseravel, que clamava: como tambem o orfão que não tinha quem o soccoresse.
Jo es izglābu nabagu, kas brēca, un bāriņu, kam nebija palīga.
13 A benção do que ia perecendo vinha sobre mim, e eu fazia que jubilasse o coração da viuva.
Svētība no tā, kas ietu bojā, nāca pār mani, un atraitņu sirdi es iepriecināju.
14 Vestia-me da justiça: e ella me servia de vestido: como manto e diadema era o meu juizo.
Es apģērbos ar taisnību, un tā mani aptērpa, mana krietnība man bija kā mētelis un kā ķēniņa cepure.
15 Eu fui o olho do cego, como tambem os pés do coxo:
Es biju aklam acs un biju tizlam kāja.
16 Aos necessitados era pae, e as causas de que eu não tinha conhecimento inquiria com diligencia;
Nabagiem es biju par tēvu, un nezināma sūdzību es izvaicāju.
17 E quebrava os queixaes do perverso, e dos seus dentes tirava a preza.
Es salauzīju netaisnā dzerokšļus un izrāvu laupījumu no viņa zobiem.
18 E dizia: No meu ninho expirarei, e multiplicarei os meus dias como a areia.
Un es sacīju: es nomiršu savā ligzdā un manu dienu būs daudz kā smiltis.
19 A minha raiz se estendia junto ás aguas, e o orvalho fazia assento sobre os meus ramos;
Mana sakne izpletīsies pie ūdens, un rasa paliks pa nakti uz manām lapām.
20 A minha honra se renovava em mim, e o meu arco se reforçava na minha mão.
Mana godība būs vienmēr jauna pie manis, un manam stopam labi izdosies manā rokā. -
21 Ouvindo-me esperavam, e em silencio attendiam ao meu conselho.
Uz mani klausījās un gaidīja un klusu saņēma manu padomu.
22 Acabada a minha palavra, não replicavam, e minhas razões distillavam sobre elles;
Pēc maniem vārdiem neviens vairs nerunāja, un mana valoda uz tiem pilēja.
23 Porque me esperavam, como a chuva; e abriam a sua bocca, como a chuva tardia
Pēc manis ilgojās kā pēc lietus, un atpleta savu muti kā uz vasaras lietu.
24 Se me ria para elles, não o criam, e não faziam abater a luz do meu rosto;
Es tiem uzsmaidīju, kad tiem nebija drošības, un mana vaiga gaišumu tie neskumdināja.
25 Eu escolhia o seu caminho, assentava-me como chefe, e habitava como rei entre as tropas: como aquelle que consola os que pranteiam.
Es tiem biju ceļa rādītājs un sēdēju goda vietā un mājoju kā ķēniņš starp saviem pulkiem, kā noskumušu iepriecinātājs.