Salmenes 95

1 Kom, lat oss fegnast for Herren, lat oss ropa av frygd for vårt frelse-berg!

Nāciet, dziedāsim Tam Kungam priecīgi, gavilēsim savas pestīšanas patvērumam.

2 Lat oss stiga fram for hans åsyn med lovsong, lat oss syngja vår fagnad for honom i salmar!

Ejam priekš Viņa vaiga ar pateikšanu, gavilēsim Viņam ar dziesmām.

3 For ein stor Gud er Herren og ein stor konge yver alle gudar,

Jo Tas Kungs ir tas lielais un stiprais Dievs un tas lielais ķēniņš pār visiem dieviem.

4 han som i si hand hev det djupaste av jordi, og som eig topparne av fjelli.

Viņa rokā ir zemes dziļumi, un kalnu augstumi Viņam pieder.

5 Han eig havet, for han hev skapt det, og turrlendet hev hans hender laga.

Viņam pieder jūra, jo Viņš to radījis, un Viņa rokas sausumu ir cēlušas.

6 Kom, lat oss falla ned og bøygja oss, lat oss bøygja kne for Herren, vår skapar!

Nāciet, pielūgsim, klanīsimies un metīsimies ceļos priekš Tā Kunga, sava radītāja.

7 For han er vår Gud, og me er det folk han føder, og den hjord som handi hans leider. Å, vilde de høyra på hans røyst i dag!

Jo Viņš ir mūsu Dievs, un mēs esam Viņa ganības ļaudis un Viņa rokas avis.

8 Forherd ikkje dykkar hjarta som ved Meriba, som på Massa-dagen i øydemarki,

Šodien, kad jūs Viņa balsi dzirdiet, tad neapcietinājiet savas sirdis, tā kā Meribā, tā kā Masā tuksnesī,

9 der federne dykkar freista meg! Dei prøvde meg, endå dei hadde set mi gjerning.

Kur jūsu tēvi Mani kārdināja, Mani pārbaudīja, lai gan Manus darbus redzēja.

10 I fyrti år var eg leid av den ætti, og eg sagde: «Dei er eit folk med villfarande hjarta, og dei kjenner ikkje vegarne mine.»

Man četrdesmit gadus raizes ir bijušas ar šo tautu, tā ka Es sacīju: tie ir ļaudis, kam sirds maldās un kas Manus ceļus nepazīst.

11 So svor eg i min vreide: «Sanneleg, dei skal ikkje koma inn til mi kvila.»

Tādēļ Es Savā dusmībā esmu zvērējis: tiešām, tiem nebūs nākt pie Manas dusas.