Salmenes 56

1 Til songmeisteren, etter «Den mållause duva langt burte»; av David, ein miktam, då filistarane tok honom i Gat. Ver meg nådig, Gud, for menneskje vil sluka meg; heile dagen trengjer dei meg med strid.

Dāvida sirds dziesma dziedātāju vadonim, pēc: „mēmais balodis svešumā“; kad Fīlisti Gatā viņu bija saņēmuši. Apžēlojies par mani, ak Dievs, jo cilvēki mani grib aprīt; cauru dienu pretinieks mani apbēdina.

2 Dei vil sluka meg dei som lurar på meg, heile dagen; for mange er dei som i stormod strider imot meg.

Mani ienaidnieki cauru dienu mani grib aprīt, jo daudz ir, kas man pretī stāv lepnībā.

3 Den dagen då eg ottast, set eg mi lit til deg.

Baiļu dienā es uz Tevi paļaujos.

4 Ved Gud skal eg lova hans ord, til Gud set eg lit, eg ottast ikkje, kva skulde kjøt kunna gjera meg?

Iekš Dieva es slavēšu Viņa vārdu, es paļaušos uz Dievu un nebīšos; ko miesa man darīs?

5 Heile dagen rengjer dei mine ord; alle deira tankar er imot meg til det som vondt er.

Cauru dienu tie pārgroza manus vārdus, visas viņu domas pret mani ir uz ļaunu.

6 Dei slær seg saman, dei lurer, dei vaktar på mine stig, då dei trår etter livet mitt.

Tie turas kopā un glūn, tie apsargā manas pēdas, tā kā kas pēc manas dvēseles tīko.

7 Skulde dei med sin vondskap koma seg undan? Gud, støyt folkeslag ned i vreide!

Vai tad tie ar tādu netaisnību izglābsies? Gāz zemē, ak Dievs, tos ļaudis iekš dusmības!

8 Du hev talt kor ofte eg hev fare på flugt, mine tåror er gøymde i di flaska; stend dei ikkje i di bok?

Tu skaiti manas bēgšanas, saņem traukā manas asaras; vai tās nav Tavā grāmatā?

9 Då skal mine fiendar venda attende, den dagen eg ropar; det veit eg, at Gud er med meg.

Tad mani ienaidnieki griezīsies atpakaļ tai dienā, kad es saukšu; to es zinu, ka Dievs ir ar mani.

10 Ved Gud skal eg lova ordet; ved Herren skal eg lova ordet.

Iekš Dieva es slavēšu to vārdu, iekš Tā Kunga es slavēšu to vārdu.

11 Til Gud set eg lit, eg ottast ikkje; kva kann menneskje gjera meg?

Es paļaujos uz Dievu, es nebīšos; ko cilvēki man var darīt?

12 Gud, eg hev lovnader på meg til deg; eg vil løysa deim ut med takkoffer til deg.

Tev, Dievs, es esmu apsolījies, Tev es maksāšu pateicības upurus.

13 For du hev berga mi sjæl frå dauden, ja mine føter frå fall, so eg kann ferdast for Gud i ljoset åt dei livande.

Jo Tu manu dvēseli esi izglābis no nāves, ir manu dvēseli no slīdēšanas, ka es priekš Dieva vaiga staigāju dzīvības gaismā.