Salmenes 22
1 Til songmeisteren etter «Morgonraudens hind»; ein salme av David. Min Gud, min Gud, kvi hev du forlate meg? Dei ord eg skrik ut, er langt burte frå mi frelsa.
Dāvida dziesma. Dziedātāju vadonim pēc: „rīta blāzmas stirna“. Mans Dievs! Mans Dievs! Kāpēc Tu mani esi atstājis? Tu esi tālu no manas palīdzības, no manas kaukšanas vārdiem.
2 Min Gud! eg ropar um dagen, og du svarar meg ikkje, og um natti, og eg fær ikkje tegja.
Mans Dievs, es saucu dienā, bet Tu man neatbildi, un nakti es arī klusu neciešu.
3 Og du er då heilag, du som bur yver Israels lovsongar.
Bet Tu esi svēts, dzīvodams starp Israēla slavas dziesmām.
4 På deg leit våre feder; dei leit på deg, og du frelste deim.
Uz Tevi mūsu tēvi cerējuši, tie ir cerējuši, un Tu tos esi izglābis.
5 Til deg ropa dei og slapp undan; på deg leit dei og vart ikkje til skammar.
Uz Tevi tie saukuši un ir izpestīti, tie cerējuši uz Tevi un nav palikuši kaunā.
6 Men eg er ein makk og ikkje ein mann, ei spott for menneskje og vanvyrd av folk.
Bet es esmu tārps un ne cilvēks, cilvēku apsmiekls un ļaužu nicināts.
7 Alle som ser meg, spottar meg, rengjer munnen og rister på hovudet og segjer:
Visi, kas mani redz, mani apmēda, atplēš lūpas un krata galvu sacīdami:
8 «Legg det på Herren! han frelse honom, han berge honom, sidan han hev hugnad i honom!»
Viņš to Tam Kungam sūdzējis; lai Tas viņu izrauj un viņu izglābj, ja Tam pie viņa ir labs prāts.
9 Ja, du er den som drog meg fram frå morslivet, som let meg kvila trygt ved morsbrjostet.
Tomēr Tu tas esi, kas mani izvedis no mātes miesām; Tu man licis paļauties uz Tevi no mātes krūtīm.
10 På deg er eg kasta frå morslivet, frå morsfanget er du min Gud.
Uz Tevi es esmu mests no mātes klēpja, no mātes miesām Tu esi mans Dievs.
11 Ver ikkje langt burte frå meg! for trengsla er nær, for det finst ingen hjelpar.
Neesi tālu no manis, jo bailība ir tuvu, jo palīga nav.
12 Sterke uksar ringar meg inne, Basans stutar kringset meg.
Lieli vērši mani apstājuši, trekni buļļi ap mani apmetušies.
13 Dei spilar upp sitt gap imot meg, som ei flengjande og burande løva.
Tie atplēš savu rīkli pret mani kā lauva, plezdams un rūkdams.
14 Eg er runnen ut som vatn, og alle mine bein skilst frå kvarandre; mitt hjarta hev vorte voks, smolte inst i mitt liv.
Es esmu izgāzts kā ūdens, visi mani kauli ir izlauzti, mana sirds ir manās miesās kā izkausēts vasks.
15 Mi kraft er uppturka som eit krusbrot, mi tunga kleimer seg til min gom, og du legg meg ned i daudens dust.
Mans spēks ir izkaltis kā poda gabals, un mana mēle līp pie mana zoda, un Tu mani nolieci nāves pīšļos,
16 For hundar hev sanka seg um meg, ein hop av illmenne kringsett meg; dei hev gjenombora mine hender og mine føter.
Jo suņi mani apstājuši, un ļaundarītāju bars ap mani ir apmeties, tie manas rokas un manas kājas ir izurbuši.
17 Eg kann telja alle mine bein; dei skodar til, dei ser på meg med lyst.
Es visus savus kaulus varu skaitīt, bet viņi skatās un lūko uz mani ar prieku.
18 Dei skifte mine klæde millom seg og kasta lut um min kjole.
Tie dala manas drēbes savā starpā un met kauliņus par manu apģērbu.
19 Men du, Herre, ver ikkje langt burte, du min styrke, skunda deg å hjelpa meg!
Bet Tu, ak Kungs, neesi tālu, mans stiprums, steidzies man palīgā.
20 Fria mi sjæl frå sverdet, mi einaste frå hundevald!
Izglāb manu dvēseli no zobena, manu vientuli no suņu varas.
21 Frels meg frå løvegap, og frå villukse-horn - du bønhøyrer meg!
Izpestī mani no lauvas rīkles un paklausi mani no vēršu ragiem.
22 Eg vil forkynna ditt namn for mine brør, midt i ålmugen vil eg lova deg.
Es sludināšu Tavu vārdu saviem brāļiem, es Tevi slavēšu draudzes vidū.
23 De som ottast Herren, lova honom, all Jakobs ætt, æra honom, og hav age for honom, all Israels ætt!
Slavējiet To Kungu, jūs, kas Viņu bīstaties, viss Jēkaba dzimums lai Viņu godā, un bīstaties, viss Israēla dzimums.
24 For han hev ikkje vanvyrdt og ikkje stygst ved ein armings armodsdom, og ikkje løynt si åsyn for honom; men då han ropa til honom, høyrde han.
Jo Viņš nav nicinājis nedz apsmējis bēdīga bēdas, nedz no tā apslēpis Savu vaigu, un kad tas Viņu piesauca, tad Viņš paklausīja.
25 Frå deg kjem min lovsong i ein stor ålmuge; eg vil avgjera mine lovnader for deira augo som ottast honom.
No Tevis es dziedāšu tai lielā draudzē, es maksāšu savus solījumus to priekšā, kas Viņu bīstas.
26 Dei audmjuke skal eta og verta mette; dei som søkjer Herren, skal lova honom. Dykkar hjarta live til æveleg tid!
Tie bēdīgie ēdīs un būs paēduši, un kas To Kungu meklē, Viņu slavēs; jūsu sirds dzīvos mūžīgi.
27 Alle endarne av jordi skal koma det i hug og venda um til Herren, og alle heidninge-ætter skal tilbeda for di åsyn.
Visi zemes gali to pieminēs un atgriezīsies pie Tā Kunga, un visas pagānu tautas klanīsies Viņa priekšā.
28 For riket høyrer Herren til, og han råder yver alle hedningarne.
Jo Tam Kungam pieder tā valstība, un Viņš valda pār tām tautām.
29 Alle rikmenner på jordi skal eta og tilbeda; for hans åsyn skal dei bøygja kne, alle dei som stig ned i dusti, og den som ikkje kann halda si sjæl i live.
Visi treknie virs zemes ēdīs un pielūgs, visi, kas pīšļos guļ, klanīsies Viņa priekšā, arī tie, kas nevarēja uzturēt savu dzīvību.
30 Etterkomarar skal tena honom; det skal verta fortalt um Herren til den komande ætt.
Viņam būs dzimums, kas Viņam kalpos, par To Kungu sludinās līdz radu radiem;
31 Dei skal koma og forkynna hans rettferd for det folk som vert født, at han hev gjort det.
Nāks un sludinās Viņa taisnību tiem ļaudīm, kas vēl dzims, ka Viņš to ir darījis.
