Salmenes 147
1 Halleluja! For det er godt å lovsyngja vår Gud, for yndelegt er det, og lovsong høver vel.
Teiciet To Kungu, jo ir labi, mūsu Dievu slavēt; šī teikšana ir mīlīga un pieklājās.
2 Herren byggjer upp Jerusalem, han samlar dei burtdrivne israelitar.
Tas Kungs uztaisa Jeruzālemi, Viņš sapulcina Israēla ļaudis, kas bija izdzīti.
3 Han lækjer deim som hev sundbrote hjarta, og bind um deira verkjande sår.
Viņš dziedina tos, kam satriektas sirdis, un remdē viņu sāpes.
4 Han set tal på stjernorne, han nemner deim alle med namn.
Viņš skaita zvaigžņu pulku, Viņš sauc tās visas pa vārdam.
5 Stor er vår Herre og veldug i magt, på hans vit er det ikkje mål.
Mūsu Kungs ir liels un varens spēkā, Viņa gudrība ir neizmērojama.
6 Herren held dei spaklyndte uppe, dei ugudlege bøygjer han ned til jordi.
Tas Kungs paceļ bēdīgos un pazemo bezdievīgos līdz zemei.
7 Syng for Herren med takkesong, syng lov for vår Gud med cither!
Pateiciet Tam Kungam ar slavas dziesmām, teiciet mūsu Dievu ar koklēm!
8 han som tekkjer himmelen med skyer, han som lagar regn for jordi, han som let det veksa gras på fjelli.
Viņš debesi apklāj ar mākoņiem, Viņš lietu dod zemei, Viņš liek zālei augt uz kalniem;
9 Han gjev feet for, ramn-ungarne som ropar.
Viņš lopiem dod barību, jauniem kraukļiem, kad tie sauc.
10 Han hev ikkje hug til hestens styrke, han hev ikkje hugnad i mannsens leggjer.
Viņam nav labs prāts pie zirga stipruma, Viņam nepatīk vīra lieli.
11 Herren hev hugnad i deim som ottast han, deim som ventar på hans miskunn.
Tam Kungam patīk tie, kas Viņu bīstas, kas gaida uz Viņa žēlastību.
12 Jerusalem, prisa Herren, Sion, lova din Gud!
Teici To Kungu, Jeruzāleme, slavē savu Dievu, Ciāna.
13 For stengerne på dine portar hev han gjort faste, han hev velsigna dine born i deg.
Jo Viņš stiprina tavu vārtu aizšaujamos, Viņš svētī tavus bērnus tur iekšā.
14 Han gjev dine grensor fred, han mettar deg med den feitaste kveite.
Viņš dod mieru tavām robežām, Viņš tevi paēdina ar briedušiem kviešiem.
15 Han sender sin tale til jordi, fort spring hans ord.
Viņš sūta Savas apsolīšanas virs zemes, Viņa vārds tek(izplatās) ar steigšanos.
16 Han som gjev snø som ull, han strår ut rim som oska.
Viņš dod sniegu kā vilnu, Viņš kaisa salnu kā pelnus.
17 Han kastar sin is som småe stykke; kven kann standa for hans kulde?
Viņš met Savu krusu kā kumosus. Kas var pastāvēt priekš Viņa aukstuma?
18 Han sender sitt ord og smeltar deim, han let vinden sin blåsa, då renn vatn.
Viņš sūta Savu vārdu, un kūst, Viņš liek savam vējam pūst, tad ūdeņi notek.
19 Han hev kunngjort sitt ord for Jakob, sine fyresegner og rettar for Israel.
Viņš Jēkabam dara zināmu Savu vārdu, Israēlim Savus likumus un tiesas,
20 Soleis hev han ikkje gjort med noko folk, og hans rettar - deim kjenner dei ikkje. Halleluja!
Tā Viņš nedara nevienai citai tautai; Viņa tiesas tās nepazīst. Alleluja!
