< Salmenes 132 >
1 Ein song til høgtidsferderne. Herre, kom i hug for David all hans møda!
Svētku dziesma. Kungs, piemini Dāvidu un visas viņa rūpes.
2 Han som svor for Herren, lova Jakobs velduge:
Tas Tam Kungam zvērējis un solījies Jēkaba varenajam:
3 «Ikkje gjeng eg inn i mitt heimetjeld, ikkje stig eg upp på lega i mi seng,
Es neiešu sava nama dzīvoklī, es nekāpšu savas gultas cisās;
4 ikkje unner eg augo svevn, ikkje augneloki ein blund,
Es nedošu savām acīm miegu redzēt nedz snaust saviem acu vākiem;
5 fyrr eg finn ein stad for Herren, ein bustad for Jakobs velduge.»
Līdz kamēr būšu atradis vietu Tam Kungam un mitekli Jēkaba varenajam.
6 Sjå, me høyrde um henne i Efrata, so fann me henne i skogbygdi.
Redzi, mēs par to esam dzirdējuši Efratā, mēs to esam atraduši Jaāra laukos.
7 Lat oss ganga til hans bustad, lat oss tilbeda for hans fotskammel!
Iesim Viņa mājas vietā un pielūgsim priekš Viņa kāju pamesla.
8 Statt upp, Herre, og kom til din kvilestad, du og ditt veldes kista!
Celies, Kungs, uz Savu dusas vietu, Tu un Tavas spēcības šķirsts;
9 Prestarne dine klæde seg i rettferd, og dine trugne ropa med fagnad!
Lai Tavi priesteri apģērbjās ar taisnību, un Tavi svētie lai gavilē.
10 For David, din tenars skuld vis ikkje frå deg åsyni åt den du hev salva!
Neatmet Sava svaidītā vaigu, Sava kalpa Dāvida dēļ.
11 Herren hev svore David ein sann eid, den gjeng han ikkje ifrå: «Av di livsfrukt vil eg setja kongar på din stol.
Tas Kungs Dāvidam tiešām ir zvērējis, no tā Viņš nenovērsīsies: No tavas miesas augļiem būs, ko celšu uz tavu godības krēslu.
12 Dersom dine søner held mi pakt og mine vitnemål som eg skal læra deim, so skal og deira søner æveleg og alltid sitja på din kongsstol.»
Ja tavi bērni turēs Manu derību un Manu liecību, ko Es tiem mācīšu, tad arī viņu bērni sēdēs uz tava godības krēsla mūžīgi.
13 For Herren hev valt seg Sion, han ynskte det til sin bustad:
Jo Tas Kungs Ciānu ir izredzējis, tur Viņam gribās dzīvot.
14 «Dette er min kvilestad for all tid, her vil eg bu, for det hev eg ynskt.
Šī ir Mana dusas vieta mūžīgi, šeit Es dzīvošu, jo tās Man gribās.
15 Maten her vil eg rikleg signa, dei fatige vil eg metta med brød,
Svētīdams Es svētīšu viņas barību un paēdināšu viņas nabagus ar maizi,
16 og prestarne vil eg klæda med frelsa, og dei gudlege skal ropa høgt av fagnad.
Un apģērbšu viņas priesterus ar pestīšanu, un viņas svētie gavilēt gavilēs.
17 Der vil eg lata veksa upp eit horn for David, der hev eg stelt til ei lampa for den eg hev salva.
Tur Es Dāvidam uzcelšu ragu, došu spīdekli Savam svaidītam.
18 Hans fiendar vil eg klæda med skam, men yver honom skal hans kruna stråla.»
Viņa ienaidniekus Es apģērbšu ar kaunu, bet viņam ziedēs viņa kronis.