Salmenes 109
1 Til songmeisteren; av David, ein salme. Min lovsongs Gud, teg ikkje!
Dāvida dziesma, dziedātāju vadonim. Ak Dievs, ko es slavēju, nestāv klusu!
2 For dei hev late upp sin ugudlege og falske munn imot meg, dei hev tala imot meg med ljugartunga.
Jo bezdievīgu muti un viltīgu muti tie pret mani ir atvēruši, tie runā uz mani ar melu mēli.
3 Med hatfulle ord hev dei kringsett meg og ført strid imot meg utan årsak.
Ar naidīgiem vārdiem tie metās ap mani un karo pret mani bez vainas.
4 Til løn for min kjærleik stod dei imot meg, endå eg berre bed,
Par to, ka es tos mīlēju, tie turas man pretī; bet es lūdzu Dievu.
5 dei hev lagt vondt yver meg til løn for godt og hat til løn for min kjærleik.
Tie man maksā ļaunu par labu un ienaidību par mīlestību.
6 Set ein ugudleg yver honom, og lat ein klagar standa ved hans høgre hand!
Cel pār to vienu bezdievi, un viens pretinieks lai viņam stāv pa labo roku.
7 Når han vert dømd, lat honom ganga skuldig ut, og lat hans bøn verta til synd!
Kad viņš top tiesāts, tad lai top pazudināts, un viņa Dieva lūgšana lai viņam top par grēku.
8 Lat hans dagar verta få, lat ein annan få hans embætte!
Lai viņa dienas iet mazumā, un viņa amatu cits lai dabū.
9 Lat hans born verta farlause og kona hans enkja!
Viņa bērni lai paliek par bāriņiem un viņa sieva par atraitni.
10 Lat hans born flakka ikring og beda seg, lat deim ganga som tiggarar frå sin øydelagde heim!
Lai viņa bērni skraida apkārt un ubago un maizes meklē tālu no savām izpostītām māju vietām.
11 Lat okerkallen leggja snara um all hans eigedom, og framande plundra hans avling!
Lai tas parādu dzinējs izplēš visu, kas tam pieder, un sveši lai aplaupa viņa peļņu.
12 Lat ingen finnast som hyser miskunn imot honom, og ingen som ynkast yver hans farlause born!
Lai tam nav, kas parāda žēlastību, un lai nav, kas žēlo viņa bāriņus.
13 Lat hans etterkomarar ganga til grunnar og deira namn verta utstroke i næste ættled!
Lai viņa pēcnākamie top izdeldēti; viņu vārds lai izzūd otrā augumā.
14 Hans fedra skuld vere i minne hjå Herren, og syndi åt mor hans verte ikkje utstroki!
Viņa tēvu noziegums lai top pieminēts Tā Kunga priekšā, un viņa mātes grēki lai neizzūd.
15 Dei vere alltid for Herrens åsyn, og han rydje deira minne ut av jordi,
Lai tie vienmēr paliek Tā Kunga priekšā, un viņa piemiņa lai no zemes top izdeldēta.
16 av di han ikkje kom i hug å gjera miskunn, men forfylgde ein arm og fatig mann, og ein hjarteskræmd og vilde drepa honom.
Tādēļ ka viņš nebūt nepieminēja žēlastību darīt, bet vajāja bēdīgo un nabagu un to, kam bija noskumusi sirds, ka viņš to nokautu.
17 Han elska forbanning, og denne kom yver honom, han lika ikkje velsigning, og denne kom langt burt frå honom.
Tāpēc ka viņš lāstu gribēja, tas viņam nāks; un svētības viņam negribējās, tad tā arī paliks tālu no viņa.
18 Han klædde seg i forbanning som sitt klædeplagg, og ho trengde som vatn inn i hans liv, og som olje i hans bein.
Un viņš aptērpās ar lāstu, tā kā ar drēbēm, un tas nāca viņa iekšās kā ūdens un kā eļļa viņa kaulos.
19 Lat henne verta honom til ei kåpa som han sveiper seg i, og til eit belte som han alltid bind um seg!
Tad lai tas viņam ir kā apģērbs, ar ko tas apsedzās, un josta, ar ko tas allaž apjožas.
20 Dette vere løni frå Herren åt mine motstandarar, og åt deim som talar vondt imot mi sjæl!
Šī alga lai notiek no Tā Kunga maniem pretiniekiem un tiem, kas ļaunu runā pret manu dvēseli.
21 Og du, Herre, Herre, gjer vel imot meg for ditt namn skuld, etter som di miskunn er god, so berga meg!
Bet Tu, ak Kungs, dari ar mani Sava vārda pēc, jo Tava žēlastība ir laba; izglāb mani.
22 For arm og fatig er eg, og mitt hjarta er gjenomstunge i meg.
Jo es esmu bēdīgs un nabags, un mana sirds iekš manis ir ievainota.
23 Som ein skugge når han lengjest, kverv eg burt, eg vert jaga burt som ein grashopp.
Es aizeju kā ēna pavakarē, un topu vajāts kā sisenis.
24 Mine kne er ustøde av fasta, og holdet mitt misser feita.
Mani ceļi šļūk no gavēšanas, un mana miesa izdilusi, ka treknuma vairs nav.
25 Og eg hev vorte til spott for deim; når dei ser meg, rister dei på hovudet.
Un es tiem esmu par apsmieklu; kad tie mani redz, tad tie krata galvu.
26 Hjelp meg, Herre min Gud, frels meg etter di miskunn!
Palīdz man, Kungs, mans Dievs, atpestī mani pēc Savas žēlastības!
27 so dei må kjenna, at dette er di hand, at du, Herre, hev gjort det.
Tad tie atzīs, ka tā Tava roka, ka Tu, Kungs, to darījis.
28 Dei forbannar, men du velsignar, dei stend upp, men vert skjemde, og din tenar gled seg.
Kad tie lād, tad Tu svētī; kad tie ceļas, tad lai top kaunā; bet Tavs kalps lai priecājās.
29 Mine motstandarar skal klæda seg i skjemsla og sveipa seg i si skam som i ei kåpa.
Mani pretinieki lai ar kaunu top apģērbti un ar savu negodu apsegti kā ar svārkiem.
30 Eg vil takka Herren storleg med min munn, og midt imillom mange vil eg lova honom.
Es Tam Kungam no sirds pateikšu ar savu muti un Tam dziedāšu lielā draudzē.
31 For han stend på høgre sida åt den fatige til å frelsa honom frå deim som dømer hans sjæl.
Jo tam bēdīgam Viņš stāv pa labo roku, to atpestīdams no tiem, kas viņa dvēseli notiesā.
