Salomos Ordsprog 7
1 Son min, tak vare på ordi mine, og gøym mine bodord hjå deg!
Mans bērns, sargi manus vārdus un glabā pie sevis manu mācību.
2 Tak vare på bodordi mine, so skal du liva, og på læra mi som din augnestein!
Sargi manu pamācīšanu, tad tu dzīvosi, un manu mācību kā savu acu raugu.
3 Bitt deim på fingrarne dine, skriv deim på hjartetavla!
Sien to ap saviem pirkstiem, ieraksti to savas sirds galdiņā.
4 Seg til visdomen: «Du er mi syster», og kalla vitet din ven,
Saki uz gudrību: Tu esi mana māsa! un atzīšanu sauc par savu radinieci,
5 so dei kann deg vara frå annanmanns kona, frå ei framand kvinna med sleipe ord.
Ka tu sevi pasargi no svešas sievas, no svešinieces ar mīkstiem vārdiem.
6 For gjenom vindauga mitt, gjenom rimarne glytte eg ut.
Jo es skatījos pa sava nama logu, caur saviem skadriņiem,
7 Då såg eg millom dei fåkunnige, eg gådde ein uviting millom dei unge,
Un redzēju nejēgu vidū un ieraudzīju starp zēniem neprātīgu jaunekli.
8 som smaug um hyrna på gata, tok vegen til hennar hus,
Tas gāja pa ielu ap nama stūri, staigāja pa viņas nama ceļu,
9 i skumings-stundi, mot kvelden, i kolmyrke svarte natti.
Pavakarē, krēslā, nakts vidū un tumsā.
10 Då kom kvinna imot han i skjøkjebunad og innful i hjarta -
Un redzi, viņu sastapa sieva, maukas apģērbā un viltu sirdī.
11 bråkande er ho og vill, heime hev ho’kje ro.
Šī bija trakule un palaidne, viņas kājas nemetās mājā;
12 Snart på gata, snart på torgi, med kvart hyrna stend ho på lur -
Te viņa ārā, te uz ielām un glūn aiz visiem stūriem.
13 Ho tok fat på han og kysste han, og med ubljug uppsyn sagde ho til han:
Un tā viņu apkampa un skūpstīja kā bezkauņa un uz to sacīja:
14 «Eg hev på meg eit gilde-offer, og eg held min lovnad i dag.
„Pateicības upuri man bija jānes; šodien es savu solījumu esmu pildījusi.
15 Difor gjekk eg ut imot deg, vilde leita deg upp, og eg fann deg.
Tādēļ esmu izgājusi tev pretī, tavu vaigu meklēt un tevi esmu atradusi.
16 Mi seng hev eg reidt med tæpe, med egyptiske roselakan.
Ar apsegiem esmu klājusi savu gultu, ar strīpainiem Ēģiptes palagiem.
17 Eg hev skvett utyver mi lega myrra, aloe og kanel.
Savu gultu esmu izkvēpinājusi ar mirrēm, alvejām un kanēli;
18 Kom til ein kjærleiks rus alt til morgons, lat oss hyggja oss saman i elskhug!
Nāc, lai izbaudām kārības līdz rītam, lai izpriecājamies mīlestībā;
19 For mannen er ikkje heime, han er på ferd langt burte,
Jo vīrs nav mājās, viņš aizgājis tālā ceļā,
20 pengepungen tok han med seg, ved fullmånetid kjem han heim.»
Viņš naudas maku ņēmis līdz, tik uz svētkiem vēl pārnāks mājās.“
21 Ho fekk lokka han med all si sterke fyreteljing, forførde han med sine sleipe lippor.
Viņa to pierunāja ar savu vārdu drūzmu, ar savu mīksto mēli tā viņu aizrāva.
22 Han fylgjer henne straks, som ein ukse gjeng til slagt, som i fotjarn til tukt for dåren,
Uz reizi tas viņai gāja pakaļ, kā vērsis iet pie kaušanas un kā nelietis, saistīts uz sodu,
23 til dess pili kløyver hans livr, som fuglen skundar til snara og veit ikkje at det gjeld livet.
Kamēr bulta viņa aknas pāršķeļ; tā putns skrien sprostā un nezin, ka tas pret viņa dzīvību.
24 Og no, søner, høyr på meg, og lyd på det munnen min talar!
Nu tad, bērni, klausiet mani, un ņemiet vērā manas mutes vārdus.
25 Ei vende du hjarta til hennar vegar, vimra ikkje på hennar stigar!
Lai tava sirds nenomaldās uz viņas ceļiem un nenoklīsti uz viņas gaitām;
26 For mange med ulivssår hev ho felt, og stort er talet på deim ho hev drepe.
Jo daudz ir to nokauto, ko tā gāzusi zemē, un liels pulks, ko viņa nogalinājusi.
