Salomos Ordsprog 5
1 Son min, gjev agt på min visdom, lut øyra ned til mitt vit!
Mans bērns, ņem vērā manu gudrību, griez savu ausi pie manas mācības,
2 So du kann halda deg gløggtenkt, og lipporne gøyma på kunnskap.
Ka tu sargi apdomību, un tavas lūpas glabā atzīšanu.
3 For honning dryp av skjøkjelippor, og hennar gom er sleipar’ enn olje,
Jo svešas sievas lūpas pil kā tīrs medus, un viņas mute ir glumāka nekā eļļa;
4 men til slutt er ho beisk som malurt, kvass som eit tvieggja sverd.
Bet gals tai ir rūgts kā vērmeles, un ass kā abējās pusēs griezīgs zobens.
Viņas kājas nokāpj nāvē, viņas soļi aizsniedz elli; (Sheol h7585)
6 Ho gjeng ikkje livsens stig, gålaus vinglar ho vegvill.
Lai neapdomā dzīvības ceļus, viņas pēdas grozās, ka nezin kur.
7 Og no, søner, høyr på meg, og vik ikkje frå det munnen min mæler!
Nu tad, bērni, klausiet man un neatkāpjaties no manas mutes vārdiem.
8 Lat din veg vera langt frå henne, kom’kje nær til husdøri hennar!
Lai tavs ceļš paliek tālu no viņas, un nenāc tuvu pie viņas nama durvīm,
9 Annars gjev du din vænleik til andre, åt ein hardstyrar åri dine.
Ka tu nedod svešām savu jaunības spēku un savus gadus tam briesmīgam,
10 Av di eiga vil framande mettast, det du samla med stræv, kjem i annanmanns hus,
Ka sveši nepieēdās no tava spēka, un tavs grūtais pūliņš nenāk svešā namā,
11 so du lyt stynja til slutt når ditt hold og kjøt er upptært,
Un tev pēcgalā nav jānopūšas, kad tava āda un miesa diltin nodilusi,
12 og segja: «Kor kunde eg hata tukt, og hjarta mitt vanvyrda age?
Un tev nav jāsaka: „Ak, kā es esmu nīdējis pamācīšanu, un mana sirds smējusies par rāšanu,
13 Kvi høyrde eg ikkje på meistrarne mine, og lydde på deim som lærde meg?
Un neesmu klausījis sava pamācītāja balsi, un savu ausi neesmu griezis uz tiem, kas mani mācīja!
14 Nær var eg komen ille i det midt i mengdi som sat til tings.»
Tikko nelaimē vēl neesmu visai(dziļi) iestidzis, pašā draudzes un ļaužu vidū!“
15 Drikk or din eigen brunn, det som renn or di eigi kjelda!
Dzer ūdeni no savas akas, un tekošu ūdeni no sava avota.
16 Skulde kjeldorne dine renna på gata, vatsbekkjerne dine ute på torgi?
Vai tavi avoti lai iztek laukā, un ūdens upes uz ielām?
17 Lat deim vera berre for deg, og ikkje for framande med deg!
Lai tās tev vien pieder, un nevienam svešam līdz ar tevi.
18 Kjelda di vere velsigna, gled du deg i din ungdoms viv.
Tavs avots lai ir svētīts, un tu priecājies par savas jaunības sievu.
19 Elskhugs-hindi, ynde-gasella - barmen hennar alltid deg kveikje, stødt vere du trylt av hennar kjærleik.
Ak kāda tā mīlīga, kā stirna, un daiļa, kā kalnu kaza! Pie viņas krūtīm pieglaudies allažiņ un ar viņas mīlestību ielīksmojies vienmēr!
20 Kvi skulde du, son min, tryllast av onnor kona, og femna barmen på framand kvinna?
Un kādēļ tu, mans bērns, ar citu gribi jaukties un svešas sievietes krūtis apkampt!
21 For Herren hev kvar manns vegar for augo, og han jamnar alle hans stigar.
Jo cilvēka ceļi stāv priekš Tā Kunga acīm, un Tas sver visus viņa soļus.
22 Den gudlause vert fanga i misgjerningarne sine, hans synde-band bind honom fast.
Bezdievīgo gūstīs viņa paša noziegumi, un ar savu grēku saitēm viņš taps saistīts.
23 Han døyr av di han ikkje let seg aga, og ved sin store dårskap tumlar han i koll.
Bez pamācīšanas palicis, viņš nomirs, un savā lielā ģeķībā viņš gāzīsies.
