Salomos Ordsprog 1
1 Ordtøke av Salomo, son til David, konge yver Israel.
Salamana, Dāvida dēla, Israēla ķēniņa, sakāmie vārdi,
2 Av deim kann ein læra visdom og age og skyna vituge ord.
Atzīt gudrību un mācību, un saprast prātīgu valodu,
3 Og få age so ein vert klok, rettferd og rett og rettvisa.
Pieņemties apdomībā, taisnībā, tiesā un skaidrībā,
4 Dei kann gjeva dei urøynde klokskap, ungdomen kunnskap og ettertanke -
Ka tiem vēl nejēgām tiek samaņa, jauniem atzīšana un apdomīgs prāts.
5 so den vise kann høyra og auka sin lærdom og den vituge verta rådklok.
Kas gudrs, klausīs un pieaugs mācībā, un kas prātīgs, ņemsies labus padomus,
6 Dei gjev skyn på ordtak og myrke ord, ord frå dei vise og gåtorne deira.
Ka izprot sakāmus vārdus un mīklas, gudro valodas un viņu dziļos vārdus.
7 Otte for Herren er upphav til kunnskap, uvitingar vanvyrder visdom og age.
Tā Kunga bijāšana ir atzīšanas iesākums; gudrību un mācību ģeķi nicina.
8 Høyr etter, son min, når far din deg agar, og kasta’kje frå deg det mor di deg lærer!
Klausi, mans bērns, sava tēva pārmācībai un nepamet savas mātes mācību;
9 For det er ein yndeleg krans for ditt hovud, og kjedor kring halsen din.
Jo tas ir jauks krāšņums tavai galvai un zelta rota tavam kaklam.
10 Son min, når syndarar lokkar deg, samtykk ikkje!
Mans bērns, kad grēcinieki tevi vilina, tad neklausi!
11 Um dei segjer: «Kom med oss! Me vil lura etter blod, setja fella for den skuldlause utan grunn;
Kad tie saka: „Nāc mums līdz, glūnēsim uz asinīm, glūnēsim uz nenoziedzīgo par nepatiesu!
Kā elle norīsim viņus dzīvus, un sirds skaidrus kā tādus, kas bedrē grimst. (Sheol h7585)
13 Me vinna oss alle slag skattar, og fyller husi våre med rov;
Mēs atradīsim visādas dārgas mantas, pildīsim savus namus ar laupījumu.
14 du skal få lutskifte saman med oss, alle skal me ha same pungen.» -
Tava daļa tev būs mūsu starpā, viens pats maks būs mums visiem.“
15 Son min, gakk ikkje då på vegen med deim, haldt foten din burte frå deira stig!
Mans bērns, nestaigā vienā ceļā ar tiem; sargi savu kāju no viņu pēdām;
16 For føterne deira spring til vondt og er snøgge til å renna ut blod.
Jo viņu kājas skrien uz ļaunu un steidzās asinis izliet.
17 Men fåfengt breier dei netet for augo på alle fuglar.
Bet lai arī tīklu izplāta visiem putniem priekš acīm; tas ir par velti!
18 Dei lurer på sitt eige blod og set eit garn for sitt eige liv.
Tā arī viņi glūn uz savām pašu asinīm un glūn uz savu pašu dzīvību.
19 So gjeng det kvar som riv til seg med ran, det drep sin eigen herre.
Tā iet visiem, kas plēš netaisnu mantu; kam šī ir, tam tā paņem dzīvību.
20 Vismøyi ropar på gata og lyfter si røyst på torgi.
Dieva gudrība skaņi sauc uz lielceļiem, uz ielām tā paceļ savu balsi;
21 På gatehyrna preikar ho midt i ståket, i porthallar og kring i byen ho talar:
Tā izsaucās, kur ļaužu vislielais troksnis; kur ieiet pilsētas vārtos, tā runā savu valodu:
22 «Kor lenge vil de fåkunnige elska fåkunna, og kor lenge vil spottarar ha hug til spott, og dårar hata kunnskap?
Cik ilgi, nejēgas, jūs mīlēsiet nejēdzību, un smējējiem gribēsies apsmiet, un ģeķi ienīdēs atzīšanu?
23 Snu dykk hit når eg refser! So skal åndi mi fløyma for dykk, og eg skal kunngjera dykk mine ord.
Griežaties pie manas mācības! Redzi, es jums došu savu garu un jums darīšu zināmus savus vārdus.
24 Eg ropa og de vilde ikkje høyra, og ingen agta på at eg rette ut handi,
Tādēļ nu, ka es aicināju, un jūs liedzaties, ka savu roku izstiepju, un nav, kas uzklausa,
25 De brydde dykk ei um all mi råd, og ansa ikkje mitt refsings ord,
Un jūs visu manu padomu atmetiet un manas pārmācības negribiet;
26 So skal eg då læ når de ulukka fær, eg skal spotta når det som de ræddast kjem,
Tādēļ arī es smiešos par jūsu postu, es smiešos, kad jums izbailes uzies,
27 når det de ræddast kjem som eit uver, og uferdi dykkar fer hit som ein storm, når trengsla og naud kjem på dykk.
Kad pār jums izbailes nāks kā auka, un posts jums uzbruks kā vētra, kad briesmas un bailes jums uzies.
28 Då vil eg ikkje svara når de ropar på meg, dei skal naudleita etter meg, men ikkje finna meg.
Tad tie mani sauks, bet es neatbildēšu, tie mani meklēs agri, bet mani neatradīs,
29 Av di dei hata kunnskap og forsmådde otte for Herren,
Tādēļ ka tie atzīšanu ienīdējuši un Tā Kunga bijāšanu nav pieņēmuši.
30 ikkje lydde på mi råd, vanyrde all mi påminning,
Tiem negribējās mana padoma, tie ir nicinājuši visu manu pārmācīšanu;
31 skal dei eta frukt av si åtferd og verta mette av sine råder.
Tādēļ tie ēdīs no sava ceļa augļiem, un būs paēduši no saviem padomiem.
32 For einvisa drep dei einfaldne, og tryggleiken dårarne tyner.
Jo nesaprašu nomaldīšanās tos nokauj, un ģeķu pārdrošība tos nomaitā.
33 Men den bur trygt, som høyrer på meg, verna um ulukke-rædsla.»
Bet kas mani klausa, tas dzīvos droši, un savā mierā tas ļauna nebīsies.
