Jobs 9
1 Då tok Job til ords og sagde:
Ījabs atbildēja un sacīja:
2 «Eg veit for visst at det er so; kva rett fær mannen imot Gud?
Patiesi, es zinu, ka tas tā ir: jo kā cilvēks varētu taisns būt tā stiprā Dieva priekšā?
3 Um han med honom vilde trætta, han kann’kje svara eitt til tusund.
Ja viņš grib ar To tiesāties, tad tas Viņam uz tūkstošiem ne vārda nevar atbildēt.
4 Vis som han er og sterk i velde - kven kann vel strafflaust tråssa honom,
Viņš ir gudrs no sirds un stiprs no spēka; kas pret Viņu var tiepties un pastāvēt?
5 som fjelli flyt, dei veit’kje av det, og velter deim upp i harm,
Viņš pārceļ kalnus, un tie nemana, ka Viņš tos apgāž Savā dusmībā.
6 som ruggar jordi frå sin plass, so pilarne hennar skjelv,
Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka viņas pamati trīc.
7 som soli byd so ho ei skin, og set eit segl for stjernorne,
Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizspiež zieģeli priekš zvaigznēm.
8 som eine spanar himmeln ut og fram på havsens toppar skrid,
Viņš viens izplata debesis un staigā pa jūras augstumiem.
9 hev skapt Karlsvogni og Orion, Sjustjerna og Sørkamri med?
Viņš radījis tos vāģus(Lāci), Orijonu un Sietiņu un tās zvaigznes pret dienasvidu.
10 Som storverk gjer, me ei kann fata, og underverk forutan tal?
Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
11 Han framum gjeng, eg ser han ikkje; um burt han glid, eg går han ikkje.
Redzi, Viņš man iet secen, ka To neredzu, Viņš staigā garām, ka To nesamanu.
12 Når han tek fat, kven stoggar honom? Kven honom spør: «Kva gjer du der?»
Redzi, kad Viņš aizgrābj, kas Viņu kavēs, kas uz Viņu sacīs: ko Tu dari?
13 Gud stoggar ikkje vreiden sin; for han seg bøygde Rahabs-fylgjet.
Dievs neaptur Savas dusmas, apakš Viņa tā varenā palīgi lokās.
14 Kor kann vel eg då svara han? Kor skal for han eg ordi leggja?
Kā tad nu es Viņam varētu atbildēt un atrast vārdus pret Viņu?
15 Um eg hev rett, eg kann’kje svara, men lyt min domar be um nåde.
Jo, kad es arī taisns būtu, taču es nevaru atbildēt, bet man būtu savs soģis jāpielūdz.
16 Og um han svara når eg ropa, eg trudde ei mi røyst han høyrde.
Jebšu es sauktu, un Viņš man atbildētu, taču es nevarētu ticēt, ka Viņš klausīšot manu balsi.
17 Han som i stormver reiv meg burt og auka grunnlaust såri mine,
Jo Viņš sagrābtu mani tā kā ar vētru un vairotu manas nepelnītas vainas.
18 han let meg ikkje anda fritt, men metta meg med beiske ting.
Viņš manam garam neļautu atspirgties, bet mani pieēdinātu ar rūgtumiem.
19 Når magt det gjeld, då er han der; men gjeld det rett: kven stemnar honom?
Ja spēka vajag, redzi, Viņš ir varens, un ja tiesā jānāk, kas Viņu sauks priekšā?
20 Um eg hev rett, min munn meg dømer; er skuldlaus, han meg domfeller.
Ja es būtu taisns, tad mana mute mani pazudinātu, ja es būtu skaidrs, taču Viņš man pierādītu vainu.
21 Skuldlaus eg er! eg skyner ei meg sjølv, vanvyrder livet mitt.
Es esmu nenoziedzīgs, es savu dvēseli nežēloju, man riebj dzīvot.
22 Det er det same, no eg segjer: Han tyner skuldig og uskuldig.
Viena alga! tādēļ es saku: Viņš izdeldē nenoziedzīgu un bezdievīgu.
23 Når svipa brått gjev ulivssår, med lått han ser den gode lida.
Kad Viņa rīkste piepeši nonāvē, tad Viņš smejas par nenoziedzīgo izsamišanos.
24 Han jordi gav i nidings hand; på domarar han syni kverver. Er det’kje han, kven er det då?
Zeme top dota bezdievīgā rokā, Viņš apklāj viņas tiesnešu vaigus. Ja tas tā nav, kas tad to dara?
25 Mitt liv fer snøggare enn lauparen, dei kverv, men lukka såg det aldri;
Manas dienas jo ātras bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
26 Det glid som båtar utav sev, lik ørn som ned på fengdi slær.
Tās aizgājušas kā vieglas laivas, kā ērglis, kas šaujas uz barību.
27 Når eg mi plåga gløyma vil og jamna panna mi og smila,
Kad es domāju: es gribu aizmirst savas vaimanas un pamest savu skumību un atspirgties,
28 då gruvar eg for pina mi; eg veit du ei frikjenner meg.
Tad es iztrūkstos par visām savām sāpēm; es zinu, ka Tu mani neturi par nenoziedzīgu,
29 For når eg lyt straffskuldig vera, kvifor skal eg då fåfengt stræva?
Ja man būs vainīgam būt, - kāpēc tad man velti nodarboties?
30 Um eg i snø meg vilde tvætta og reinsa henderne med lut.
Jebšu es mazgātos sniegā un šķīstītu savas rokas sārmā,
31 Du ned i grefti straks meg dukka, so mine klæde ved meg stygdest.
Taču Tu mani iemērktu bedrē, tā ka manas drēbes no manis kaunētos.
32 Han ikkje er ein mann som eg, kann ei med meg til retten gå;
Jo Viņš nav tāds vīrs kā es, kam es varētu atbildēt, ka mēs kopā varētu iet priekš tiesas.
33 d’er ingen skilsmann millom oss som handi si kann på oss leggja.
Nav mūsu starpā izšķīrēja, kas savu roku varētu likt uz mums abiem.
34 Når berre han tok riset frå meg og ikkje skræmde meg med rædsla,
Kad Viņš atņemtu Savu rīksti no manis un Viņa biedēklis mani neiztrūcinātu, -
35 eg skulde tala utan otte; sjølv dømer eg meg annarleis.
Tad es runātu un no Viņa nebītos; jo tā tas ar mani vis nav.
