Jobs 37
1 For dette bivrar hjarta mitt og lyfter seg frå staden sin.
Patiesi, par to trīc mana sirds un uzlec no savas vietas.
2 Å, høyr på harmen i hans røyst, den dun som dundrar or hans munn!
Klausiet, jel klausiet, kā Viņa pērkons rūc, un kāda balss no Viņa mutes iziet.
3 Det fer burt under himmelkvelv, men elden skin til heimsens endar.
Viņš to izlaiž pa visām debesīm, un Savu spīdumu pa visiem zemes galiem.
4 So burar røysti etterpå, han torar med sitt stolte mod, og ljoni held han ikkje att når røysti si han ljoma let.
Pēc tam rūc Viņa balss, Viņš liek pērkonam rībēt ar varenu skaņu un neaiztur tos (zibeņus), kad Viņa balss nāk dzirdama.
5 Gud torar underfullt med røysti, gjer storverk som me ei kann skyna.
Tas stiprais Dievs ar Savu balsi liek pērkonam rūkt brīnišķi, Viņš dara lielas lietas, ko neizprotam.
6 Han snøen byd: «Fall ned til jord!» Til regnet og, sitt sterke silregn.
Jo Viņš saka uz sniegu: krīti uz zemi, un uz stipro lietu, tad stiprais lietus ir klāt ar varu.
7 Han stengjer av for mannehand, so all hans skapning læra må.
Viņš aizzieģelē visu cilvēku roku, lai Viņu pazīst visi ļaudis, ko viņš radījis.
8 Villdyri gjeng til sine hi og kvilar på sin legestad.
Zvēri iet savā alā un paliek savā vietā.
9 Or inste kammer kjem det storm, og kulde ut av vindarne.
No dienvidu puses nāk vētra un no ziemeļa puses aukstums.
10 Utav Guds ande gustar frost, dei vide vatni kjem i tvang.
Caur tā stiprā Dieva pūšanu nāk salna, ka platas upes aizsalst.
11 Han lastar skyi og med væta og breider sine elding-skyer,
Viņš arī apkrauj ar ūdeņiem biezos mākoņus un izplēš Savus ugunīgos padebešus.
12 og hit og dit dei hastar fram, og skifter leid som han det vil og set i verk det som han byd, utyver vide jordheims-kringen;
Tie griežas apkārt pēc Viņa gudrā prāta, ka tie padara visu, ko Viņš tiem pavēl pa visu plato pasauli,
13 anten til ris, når jordi treng det, ell’ og med nåde lyt dei råka.
Vai par rīksti savai zemei, vai par labu Viņš tā liek notikt.
14 Job, lyd på dette, statt no still, gjev gaum på undri Gud hev gjort!
Liec to vērā, Ījab, stāvi klusu, un apdomā tā stiprā Dieva brīnumus.
15 Veit du når Gud deim segjer fyre, og let sitt ljos or skyi skina?
Vai tu zini, kad Dievs nodomājis, Savu debesu spīdumam likt spīdēt?
16 Veit du vel korleis skyi sviv, um underi åt den Allvise?
Vai tu zini padebešu lidināšanos, tā Visuzinātāja brīnumus?
17 Du som i heite klæde styn, når jordi brenn i sunnanvind?
Tu, kam drēbes paliek karstas, kad Viņš zemi svilina dienas vidus bulā.
18 Gjer du med honom himmelkvelven, som er so fast som støypte spegel?
Vai tu ar Viņu esi izpletis tos spožos padebešus, kas cieti stāv kā liets spieģelis?
19 Lær oss, kva me skal segja honom! Me tegja lyt for berre myrker.
Stāsti mums, ko mums Viņam būs sacīt, jo aiz tumsības mēs nekā nevaram izdarīt.
20 Skal han få melding at eg talar? Vil nokon ynskja seg å tynast?
Vai Viņam lai saka, ka es runāšu? Jo kurš cilvēks vēlētos, lai viņu aprij!
21 No kann ein ikkje ljoset sjå, um enn det klårt på himmeln skin, men vinden sopar skyi burt.
Un nu gan saules gaismu neredz, kas pie debesīm spoži spīd, bet kad vējš pūš, tā skaidrojās.
22 Langt nordanfrå kjem gullet hit, ein fælsleg glans ligg yver Gud.
No ziemeļiem nāk zelts, - bet Dievs mājo bijājamā godībā.
23 Til Allvald kann me ikkje nå, til han som er so stor i magt; men rett og rettferd ei han krenkjer.
To Visuvareno, to mēs nepanāksim, kas liels spēkā, bet tiesu un taisnības pilnību Viņš negroza.
24 Difor ber folket age for han, han ansar ingen sjølvklok mann.»
Tāpēc cilvēki Viņu bīstas, Viņš neuzlūko nevienu pašgudru.
