Jobs 34
1 Og Elihu tok til ords og sagde:
Un Elihus atbildēja un sacīja:
2 «Vismenner, høyr på ordi mine! Kunnige folk, lyd no på meg!
Klausāties, gudrie, manu valodu, un prātīgie, atgriežat ausis pie manis;
3 For ordi prøver ein med øyro, som ein med gomen maten smakar.
Jo auss pārbauda vārdus, tā kā mute bauda barību.
4 So lat oss no det rette velja og saman finna ut det gode!
Lai pārspriežam savā starpā, lai kopā atzīstam, kas ir labi.
5 For Job hev sagt: «Eg skuldfri er; min rett hev Gud ifrå meg teke;
Jo Ījabs saka: es esmu taisns, bet Dievs ir atņēmis manu tiesu.
6 tråss i min rett, stend eg som ljugar, uskuldig fekk eg ulivssår.»
Lai gan man taisnība, mani tura par melkuli, manas mokas ir nedziedinājamas, lai gan neesmu noziedzies.
7 Finst det vel nokon mann som Job? som gløyper hædings ord som vatn,
Kur ir gan cilvēks, kā Ījabs, kas zaimošanu dzer kā ūdeni,
8 som held med illgjerdsmenner lag, hev umgang med gudlause folk?
Un draudzējās ar ļaundarītājiem un staigā ar bezdievīgiem?
9 For han hev sagt: «Kva gagnar det ein mann å vera ven med Gud?»
Jo viņš saka: cilvēkam nekā nepalīdz, ka tas mīļo Dievu.
10 Difor, de menn med vit, høyr meg! D’er langt frå Gud å vera gudlaus, frå Allvalds-Gud å gjera urett.
Tādēļ, gudrie vīri, klausāties mani. Nevar būt, ka Dievs ir ļauns un tas Visuvarenais netaisns.
11 Han løner mannen for hans gjerd, fer med han etter all hans ferd.
Jo Viņš cilvēkam maksā pēc viņa darba, un ikkatram liek klāties pēc viņa gājuma.
12 Nei, urettferdig er’kje Gud, og Allvald krenkjer ikkje retten.
Patiesi, Dievs nedara ļauna, un tas Visuvarenais nepārgroza tiesu!
13 Kven let vel honom styra jordi? Og kven hev grunna jordheims-kringen?
Kam pasaule ir pavēlēta, ja ne Viņam, un kas ir radījis visu zemi?
14 Um han på seg åleine tenkte og drog sin ande til seg att,
Ja Viņš Savu sirdi grieztu uz Sevi pašu vien, un Savu garu un Savu dvašu ņemtu pie Sevis:
15 då gjekk alt livande til grunns, og menneskja vart atter mold.
Tad visa miesa kopā mirtu, un cilvēks taptu atkal par pīšļiem.
16 Um du er klok, so høyr på dette, og lyd på ljoden av mitt ord!
Ja nu tev ir saprašana, klausi to, ņem vērā manas valodas balsi.
17 Kann ein som hatar retten, styra? Fordømer du den allrettvise?
Vai jel, kas taisnību ienīst, varēs vadīt? Kā tad tev bija tiesāt to Vistaisnāko?
18 Kann ein til kongen segja: «Niding!» Og til dei megtige: «Du brotsmann?»
Viņu, kas uz ķēniņu var sacīt: tu netikli, un uz valdnieku: tu blēdi;
19 Til han som ei gjer skil på fyrstar, og ikkje vyrder rik mot fatig. Av di hans hand hev skapt deim alle?
Kas neuzlūko valdnieku vaigu un neieredz bagātus vairāk nekā nabagus, jo tie visi ir Viņa roku darbs.
20 Dei andast brått og midt um natti, eit folk avjagast og kverv burt, stormenn forgjengst i hjelpeløysa.
Acumirklī tie nomirst, un nakts vidū tautas top iztrūcinātas un iet bojā, un varenie top aizrauti un ne caur cilvēka roku.
21 Hans augo ser til mannsens ferd, han skodar kvart eit stig han tek;
Jo Viņa acis skatās uz cilvēka ceļiem, un Viņš redz visus viņa soļus.
22 det finst’kje skugge eller myrker der illgjerdsmenn kann løyna seg.
Tumsas nav nedz nāves ēnas, kur ļaundarītāji varētu slēpties.
23 Han tarv’kje lenge sjå på mannen fyrr han lyt møta Gud til doms.
Viņam cilvēks ilgi nav jāmeklē, ka lai nāk uz tiesu Dieva priekšā.
24 Han utan forhøyr storfolk krasar og andre set i deira stad.
Viņš satriec varenos bez izmeklēšanas un ieceļ citus viņu vietā.
25 Han kjennar heile deira verk og gjev um natti deim til tyning.
Tāpēc ka Viņš zina viņu darbus, Viņš tos apgāž naktī, ka tie top satriekti.
26 Han tuktar deim som illgjerdsmenner, ein stad der alle kann det sjå,
Viņš tos šausta kā bezdievīgus, tādā vietā, kur visi redz.
27 dei som hev vike burt frå han og ikkje hev hans vegar fylgt -
Tāpēc ka tie no Viņa atkāpušies un nav apdomājuši visus Viņa ceļus.
28 so han kann høyra armods klaga og jammerskrik frå undertrykte.
Ka nabaga brēkšanai bija jānāk pie Viņa, un bēdīgā kliegšanu Viņš paklausīja.
29 Fær han det stilt, kven vil fordøma? Løyner han seg - kven kann då sjå han? - for folkemugen og for mannen,
Kad Viņš dod mieru, kas tad pazudinās? Kad Viņš Savu vaigu apslēpj, kas Viņu skatīs? Tā tas ir ar tautām, tā ar ikvienu cilvēku,
30 so ikkje gudlaus mann skal råda og vera snaror yver folket.
Lai nelieša cilvēks nevalda un tautai nav par valgiem.
31 For segjer ein vel so til Gud: «Ovmodigt hev eg bore meg; eg vil ikkje lenger vera vond.
Jo uz Dievu jāsaka: man bija jācieš, es vairs negrēkošu.
32 Vis du meg det eg ikkje ser! hev eg gjort synd, vil eg snu um?»
Ko es neredzu, to māci tu man; ja esmu darījis netaisnību, tad to vairs nedarīšu.
33 Skal han då straffa som du tykkjer? D’er du som er den misnøgde; so lyt du velja, ikkje eg; og du fær segja det du veit.
Vai Dievs lai atlīdzina pēc tava prāta? Jo tu neesi mierā! tad spriedi tu, ne es! Un ko tu taču māki sacīt!
34 Dei kloke folk vil segja til meg, og kvar ein vismann som meg høyrer:
Prātīgi ļaudis man sacīs, un ikviens gudrs vīrs, kas uz mani klausījies:
35 «Job talar ikkje med forstand hans ord er utan ettertanke.»
Ījabs runājis neprazdams, un viņa vārdi nav bijuši gudri.
36 Gjev Job må allstødt verta prøvd for sine svar på nidings vis!
Kaut Ījabs taptu pārbaudīts līdz galam, ka viņš runā, kā bezdievīgi ļaudis.
37 For han legg brotsverk til si synd og ber seg vyrdlaust millom oss, og talar mange ord mot Gud.»
Jo viņš krauj grēku uz grēku, viņš mūsu priekšā zaimo un runā daudz pret to stipro Dievu. -
